— Es piederu pie sabiedrības, kuras spēks slēpjas tās sakaros un bagātībā; viss, kas ir zemes virsū, man ir pieejams. Es biju cirkā. Kopš tā neaizmirstamā vakara — ziniet un ļaujiet sevī sakuplot tam, ko es nepaspēšu pateikt, — ir pagājušas divas naktis; tās bija gadsimta vērtas. Es atnācu pie jums kā pie cilvēka ar neparastām spējām; mani atveda liktenis. Esmu no tiem, kas tic paši sev. Man nav nekrietnu plānu, šaursirdīgu apsvērumu, nav slepenu domu un viltus. Lūk, vaļsirdība … kuru jums ir tiesības gaidīt. Gribu jūs iepazīt, brīvā un pamatīgā sarunā, tur, kur jūs to noteiksiet. Esmu viens no spēkiem, ko jūs modinājāt apziņai; tā aizrauj; mērķis vēl ir neskaidrs, bet varens. Varbūt arī jums ir mērķi, kas man nav zināmi: tas viss nākamreiz jāpārrunā.
Pašreiz es daudz kam nespēju atrast formulējumus un vārdus. Tie radīsies. Galvenais — jāzina, kur varu jūs sameklēt.
Viņa iekvēlojās, — lēni, no iekšpuses, — ikā mākonis, kas ar katru mirkli padodas saules spožumam. Viņas daiļums tagad bija radis vispilnīgāko izpausmi, — gan pozā, gan jaunavīgi drosmīgajā skatienā, gan neatvairāmajā balsī. Šķita, garām aiztrau- cās drūmā vientulībā noklausītas poēmas tēli; arvien izsmalcinātāk, starojošāk tie pārņem dvēseli, pakļaujot to miesas un gara burvīgo noslēpumu spilgtajam iemiesojumam; un Druds saprata, ka tai pasaulē, kuru viņš bija pametis citas pasaules dēļ, sievietes līksmības harmoniskāku varu viņš nebija sastapis.
Rūna atkal gribēja sākt runāt, bet Druds viņu apturēja, pamājot ar važās sakaltajām rokām.
— Tad tā esat jūs, — viņš nešauboties sacīja, — jūs — un neviens cits toreiz uzsaucāt man. Es nesaklausīju vārdus. Rūna Beguema — sieviete, kas ar tādu drosmi nes atbrīvošanu, var prasīt visu, pat dzīvību. Lai gan ir kaut kas vēl svarīgāks. Taču laiks steidzas. Mēs tiksimies. Es rītā nozudīšu, bet vakarā būšu pie jums; šīs važas, kas mani padara līdzīgu sunim vai trakojošam vājprātīgajam, — ir vienīgais traucēklis, bet jūs to novācāt. Ak! Mani apsargā. Šeit, pie durvīm, vienmēr ir īpaši norīkots sargs, kuram pavēlēts nogalināt, ja radīsies nepieciešamība. Bet ko jūs esat sadomājusi? Tā nu ir taisnība — vajag tikai man gribēt — bet to ceļu es zinu — un cilvēce bez nevienas nopūtas nokratīs no saviem pleciem pagātni un kopīgi dosies uz Ziedošo Staru zemi.
— Visu paveikusi, izdarījusi visu, ko vajag, es aizeju, bet neatstāju jūs. Ejiet projām! Palieciet sveiks!
— Lai dievs jūs svētī, — Druds sacīja, — tas nav aiz pateicības, tas nāk no sirds.
Viņš pasmaidīja, kā smaida ar visu būtni, ja smaids ir piepildījis cilvēku līdz malām. Nevarēdams pasniegt, vienu roku, viņš pastiepa abas ■— ar roku dzelžiem saistītas un šķirtas; arī Rūna pastiepa viņam pretī abas rokas. Viņš paspieda tās, maigi pakratīja, un meitene atvirzījās nost.
Tūdaļ pat, it kā viņi būtu uzminējuši nolikto laiku, — durvis iečīkstējās un atvērās; likdams pulksteni kabatā, uz sliekšņa nostājās komandants.
— Laiks pagājis, es jūs pavadīšu.
Rūna pameta ar galvu, izgāja ārā un pa to pašu ceļu atgriezās pie savas ekipāžas.
Kad ilgi raugies krāsns spožajā speltē, bet pēc tam skatienu pievērs tumsai — tā glabā ogļu zvīļuma un liegā mirdzuma atspulgu. Braukdama projām, ēku un ielu vidū Rūna nepārstāja redzēt cietumu.
Kurš guļošā mājā ir nomodā, to miegs ieskaujot apklāj un nomāc. Šis svešais miegs ir līdzīgs straumei, kurā cilvēks stāv, pretodamies ūdens spēkam. Straume grūž, šūpo, vilina un aizrauj; pasper soli, un tu jau esi nedaudz aiznests sāņus. «Viņi guļ,» nomodā esošais domā. «Visi guļ,» viņš'žāvādamies saka, un šī laiskā, skaudīgā doma, kas neskaitāmas reizes atkārtojas kā priekšstats par omulīgo gultu, palielina stingumu. Locekļi smagi un jutīgi; kustības izklaidīgas; nogurusi apziņa nesakarīgi un žilbinoši klaiņā — kur pagadās un kā pagadās: te gar pazoles čīkstoņu, te gar asiņu šalkoņu deniņos, te aizsāk sarunu par mūžību vai cēloņu cēloni. Galva turas uz kakla — par to liecina galvas smagums, bet acis pielijušas ar līmi; gribas aizsnausties, pāriet tajā interesantajā un mazizpētītajā stāvoklī, kad sapnis un tiešamība pamirst savstarpējas pretošanās saldmē.
Klaudziens, kas sašķeļ drumslās šādu stāvokli, prātam nepasaka neko, tikai — dzirdei; ja tas atkārtojas — snauda jau kļūst caurredzamāka; neskaidrā, vaicājošā omā cilvēks noskaņo uzmanību un gaida jaunu klaudzienu. Kad viņš to atkal dzird — šaubu nav; šis klaudziens — vai nu tur vai citur — ir kāds beznosacījuma akts, kas prasa atbildes reakciju. Tad nodrebēdams un nožāvādamies cilvēks atgriežas tiešamībā.
