— Es atsakos kaut ko saprast, — meitene dusmīgi teica, drūmi apskatīdama melnā mundierī tērpto cilvēku, kurš bija apstājies uz sliekšņa un savukārt vērīgi raudzījās viņā. Mundierotais skatījās tā, it kā viņš ierasti atzīmētu notikuma centru; vienā rokā viņš turēja portfeli, ar otru spaidīja savu smailo smakru.
— Paskaidrojiet taču, ko tas viss nozīmē, — Tavija sacīja, cenzdamās pasmaidīt, — vai j ū s viņus atvedāt šurp? Vai redzat, kā jūs mūs esat pārbiedējuši. Es vēl arvien drebu. Jūs tak, protams, esat kļūdījušies? Tad atvainojieties un ejiet projām; un arī tad vēl es padomāšu, vai piedot jums. Šīs telpas aizņemu es. Mani sauc Tavija Tuma. Tas arī viss, ko jums nebija vajadzīgs zināt.
— Tavija Tuma, — nepazīstamais sacīja-, — noskaidrot jūsu personību — tas ir tieši tas, kas mums vajadzīgs. Jūs esat arestēta.
Šie vārdi visus izrāva no sastinguma. Tavija, plecu paraustījusi, nokratīja tam uzgūlušos žandarma roku, iebēga kaktā un pagriezās atpakaļ; viņas sejā, kur vēl vīdēja asaru pēdas, rotājās augstprātīgs smīns. Ralfs un Murrejs metās uz istabas vidu, gribēdami aizstāvēt saimnieci.
— Jūs esat galīgi prātu zaudējuši, — Murrejs sāka dedzīgi pārliecināt, izstiepdams rokas, lai aizturētu sakustējušos zaldātus, — jel kaunieties! … Nav lādzīgākas un lēnprātīgākas būtnes par šo meiteni, kurai jūs, septiņi vīri, uzbrūkat!
Elkonis atsvieda Murreju sāņus.
— Te ir cilvēks, kurš zina, ko dara, — ierēdnis skarbi atbildēja. — Vai jūs gribat, lai es arestēju arī jūs?
Celestīna, gulta iemetusies, rūgti raudaja; Rita, drebēdama, žēli smiedamās un skatīdamās apkārt, bezjēdzīgi atkārtoja vienu un to pašu:
— Ejam projām, ejam projām no šejienes! Ak dievs kungs, kādas šausmas!
Bet Butss, kura seja pēkšņi pielija asinīm, sāka dauzīt kājas pret zemi, paķēra un meta krēslu.
— Neiedrīkstieties, es neļaušu! — viņš dedzīgi iekliedzās.
— Klusēt! — žandarms skaļi noteica. Bet nu jau pats zaudējis dūšu, Butss sašutis mitējās, paminsti- nājās un apklusa.
Tagad, kad bija izteikts visšausmīgākais, kā arvien straujas un sasprindzinātas darbības brīžos, iestājās īss klusuma mirklis, līdzīgs baismīgai, stingai, bet mūžam neaizmirstami izteiksmīgai gleznai.
Visu skatieni pievērsās gūsteknei, kas velti pūlējās izrauties no četrām spēcīgām rokām, kuras viņu ma- šināli turēja. Raudādama, atriebībā degošās acis plaši iepletusi, asaru pārpilno muti nicīgi sakniebusi, kaut gan seja jau gluži bērnišķīgi raustījās un bēdājās, Tavija beidzot pārstāja pretoties un griezt ārā rokas, bet, cik spēka, sažņaugusi dūres, spēji un iespaidīgi sakratīja tās. Viņa runāja, cīnīdamās ar elpas trūkumu:
— Es pieprasu, — viņa teica dedzīgā izmisumā, — lai jūs man šo joku paskaidrotu! Šodien ir mani svētki, diena, kad esmu dzimusi, bet jūs mani saņēmāt ciet kā ielas zagleni! Re, mani viesi, mani draugi, — ko viņi domās par mani?!
— Tavij, dumiķīte! — asaras slaucīdama, viņu pasteidzās pārtraukt Alīse, — nerunā muļķības!
— Mēs domāsim, ka tu esi bērnišķīgs vārīklis, — viņas roku saspiezdams, Murrejs sacīja. — Paklausies, ar šiem ļaudīm strīdēties ir veltīgi. Mēs paliksim un sagaidīsim tevi. Nekaujies ar viņiem un brauc, ja reiz tā. Kļūda ir pārāk rupja. Velns zin, ko viņi tur saputrojuši.
— Atļaujiet vienu vārdu, — Tavija sacīja cilvēkam, kurš vadīja arestu, — kāds ir jūsu nekrietnās rīcības iemesls?
— Jums visu paskaidros uz vietas, — tas atteica, ar skatienu virzīdams zaldātus uz durvju pusi. — Es rīkojos pēc pavēles un absolūti neko nezinu.
— Jūs melojat, — Tavija naidīgi un sarūgtināti attrauca, •— melojat, jūs esat pieradis melot! Kas jums te ko darīt ar veselu nodaļu? Es jums vēlreiz jautāju: kāpēc tāda nelietība?
— Pietiek, — ierēdnis noteica, — atsveicinieties un bez ierunām ejiet lejā. Jūs aizvedīs. Nu, kungi, — viņš vērsās pie viesiem, — jūs visus es kādu laiku aizkavēšu. Jāizdara kratīšana. Kamēr tā nebeigsies, neviens no šejienes neizies.
— Ļaujiet taču man viņus apkampt, — Tavija sacīja žandarmiem. Viņu palaida; meitene apskāva draugus un, nonākusi līdz Murrejam un Ralfam, pacēlās pirkstgalos un skūpstīdama notriepa visus ar asarām. Zaldāti neatkāpās no viņas ne soli; viņai pasniedza cepuri, šalli un silto jaku. Bāzdama drebošās rokas jakas piedurknēs, bet nevarēdama tajās trāpīt, viņa steigšus saposās, uz saucieniem atbildēja ar gaisa skūpstiem, pamāja ar roku un zobenu šķindas un zābaku rīboņas pavadībā izgāja ārā, kur, pamanījusi, ka ierēdnis, ievērojis aizkavēšanos, atskatījās ar tādu izskatu, it kā gribētu uzkliegt, mierīgi parādīja viņam mēli.
