Zobus sakodusi, asaras rīdama un trīcēdama, it kā drausmīga vēja grūsta, Tavija sāka aši iet pa galeriju cieši apkārt soļojošo zaldātu vidū. Lejā, pagalmā, garām slīdēja lukturi, rībēja pakavi; pa blakusdzī- vokļu durvīm raudzījās bērni un sievietes, pieķērušies cits citam, it kā arī viņiem draudētu briesmas. Baiļ- pilniem, jautājošiem skatieniem viņi vērās meitenes apjukušajā sejā. Tavija, pēdējos spēkus saņēmusi, māja ar galvu vai bezpalīdzīgi uzsmaidīja tiem, kurus pazina. Kad gājiens aizsniedza tādas durvis, pa kurām plūda gaisma un balsu čala, tās strauji aizcirtās un otrpus tām atskanēja paklusas lamas. Zaldāti steidzās; divi gāja pa priekšu, ar rokas mājienu pavēlēdami vākties nost no ceļa tiem, kas pagadījās pretim, un cilvēks acumirkli piespiedās pie sienas; vien Kvangs, nekustīgi nostājies pašā ejas vidū ar degošu pīpi zobos, pagāja nost tik nesteidzīgi, ka žandarms draudīgi satvēra zobenu.
— Es neko nedomāju! — Kvangs paspēja uzsaukt meitenei. — Uz redzēšanos, gaidu ar uzvaru!
Tavija pazibsnīja Kvangam ar acīm tik izteiksmīgi, ka viņš saprata, cik stipri ir apjukusi meitene.
— Nu, jā, — atskanēja viņai aizmugurē, — saķēruši kā putniņu un cauri.
Šie drūmie, bet dedzīgie vārdi vēl sildīja viņu kā silta vēja pūsma, kad viss pēkšņi apstājās: uz kāpnēm kliegdams izskrēja zaldāts:
— Kariete aizbraukusi! Tur visi zirgi sākuši trakot: trīc un raujas ārā, kučieris neko nevarēja izdarīt. Kā parāva, tā arī aizauļoja!
Saucienu duna nomāca šos vārdus; pa tam gājiens sablīvējās vienuviet, kad tas bija iztaisnojies, atkal atskanēja steidzīgas pavēles. Tavija ar dziļu tīksmi klausījās, kā daļa zaldātu, viņu pametuši, norībināja pa pakāpieniem lejā — kaut ko kārtot un skaidrot.
— Tā jums vajag, — viņa caur zobiem novilka. •— Pat zirgi gudrāki par jums!
Tie zaldāti, kuri bija palikuši ar meiteni, grūstīdami izveda viņu spožo mājas logu izgaismotajā pagalmā, kur, ielēkuši seglos, ar pūlēm valdīja no nezin kā sabijušos zirgus; tie zviedza un ar pakaviem kārpīja zemi, kāpdamies atpakaļ vai, šausmās sprauslājot, cirzdamies sāņus.
— Nu, ko lai dara? — kāds pikti sacīja.
— Sēdini meiteni seglos, — cits uzkliedza. — Turiet acis vaļā un iegaumējiet, ka šis ir bīstams gadījums!
— Ieročus pilnā gatavībā!
— Stāt: arestēto ņemiet vidū!
— No kā viņš baidās? — atskanēja piesardzīgi čuksti.
— To neviens nezina, te pats velns neko nevarētu saprast.
Taviju pieveda pie zirga; no. segliem noliecies zaldāts sniedza viņai roku; cits, kas atradās aizmugurē, negaidot spēcīgi viņu pacēla. Meitene metās uz priekšu un izmisumā iespēra ar kāju zirgam pa sāniem, kālab tas spēji izauļoja pa vārtiem uz ielas, kur pret bruģakmeņiem spalgi, skaldīgi cirtās pakavi, tāpēc bija saprotams, ka jātnieks tik tikko apvalda lopiņu, kas ir gatavs sākt trakot; tas krāca un zviedza. Tad satracināti sāka kliegt cilvēki, kas bija metušies darīt tam visam galu.
— Bet nu sātans, ne meitene, — sacīja tas, kurš turēja Taviju.
— Negribu, — meitene drūmi izgrūda, cīnīdamās ar stingro roku tvērieniem un rāvieniem, kam pretoties viņa vairs gandrīz nejaudāja.
— Traka nakts! — atskanēja viņai pie auss.
— Lukturi tuvāk! — kaut kur no malas sauca.
— Nevaru tikt galā, — seglos sēdošais žandarms, kopā ar kuru būtu vajadzējis jāt Tavijai, sacīja. — Pieejiet no abām pusēm un pieturiet pie iemauktiem šo velnu.
Bija tāda tumsa kā cilvēkam ar aizsietām acīm: ne zvaigžņu, ne mēness; iztālēm mirgoja nomales retās laternas. Brīžiem brāzmaini uzklupa vējš. Šķita, tādā tumsā uz mūžiem ir aizmirsta diena un ir pagaisis viss, izņemot klaudzienus un balsu čalu. Steidzīgas rokas padotā luktura gaisma ļāva Tavijai saskatīt zaldātu kaskas, kuri viņu turēja, un ar iemauktiem augšup uzrauto zirga galvu ar ārprātā spulgojošām
acīm; no zirga mutes krita putu lēkšķes. Tagad visi kliedzieni un balsis skanēja meitenei aiz muguras; beidzot viņu gandrīz vai iemeta seglos un, stīpai līdzīgas nepiekāpīgas rokas ap vidukli aptverta, viņa nokļuva seglos un juta, ka seju viņai svilina un kveldē nožuvušās asaras.
— Laid auļos, Prost! — kāds sauca zaldātam, kurš veda projām Taviju. — Ei jūs, dodiet ceļu, ātri zirgos un jājiet viņam pakaļ; skatieties ar abām!
— Laid vaļā zirgu, — žandarms sacīja.
Tie, kuri turēja zirgu, paskrēja nost; zaldāts sarāvās, ievaidējās un, pirms pamirušajā dzirdē norima šāviena blīkšķis, kas it kā iecirtās sejā, atlaida vaļā rokas, gāzdamies ar galvu uz leju, bet Tavija, zaudējusi līdzsvaru, noslīdēja no segliem; kāja viņai samežģījās, un nokritusi meitene nodomāja, ka ir beigta. Zirgs zviegdams pazuda.
Visās pusēs eksplodēja kliedzieni, dimdēja soļi un šķindēja zobeni. Piecēlusies Tavija atslējās pret sienu, kur viņu zaldāti tūdaļ satvēra, nevaldāmās dusmās un niknumā purinādami, jo domāja, ka viņa šāvusi.
— Pārmeklējiet, atņemiet revolveri! — turpat, viņai dzirdot, kāds sacīja, — sasieniet viņu!
