Piecu mēnešu laikā seši sevi noslēgušies, nerunīgi cilvēki, kopēja plāna un kopēja mērķa saistīti, darīja vienu darbu; šo cilvēku rīcību noteica vadītājs, kas ar tiem tikās un runāja tikai tad, kad tas bija absolūti nepieciešams. Viņi saņēma un tērēja prāvas summas, šaudīdamies pa visiem satiksmes ceļiem ar tādu neno- gurdināmību un neatlaidību, kas spēj izraisīt lielo tautu staigāšanu vai aizsākt karu. Ja viņiem pietrūka naudas vai gadījās šķēršļi, ko varēja pārcirst vienīgi ar milzum lielu zelta šķēpu, telegrammu tarkšķi traucās pāri valstij, nododot savas noslēgtās trīsas baltajai rokai, kas ar nepacietīgu, sievišķīgu kustību atdarīja banku kabīņu matētos stiklus, kur cilvēks ar gludi nolaizītiem matiem numurēja, parakstīja un metodiski pabeidza pārvērst vēl nenožuvušo parakstu krāsainu asignāciju briketēs vai zelta vīstokļos, kuri novilka roku līdz zemei.
Tiem sešiem, kas, likās, visu savu dzīvi bija veltījuši šim darbam, kuram tos bija uzaicinājis vadītājs, iesākumā maršruti aptvēra milzīgu teritoriju. Viņu ceļi bieži krustojās. Reizēm viņi satikās un runāja par savu darbu, saņemdami jaunus norādījumus, bet pēc tam traucās uz tām vietām, kam bija kāds sakars ar viņu uzdevumu, vai arī atgriezās uz vecajām pēdām, izveidodami jaunu viedokli, kas ceļu padarīja pievilcīgāku, uzdevumu — skaidrāku, rīcības veidu — brīvāku. Viņi visi bija savā starpā saistīti, un tai pašā laikā ikkatrs bija vientuļš.
Pamazām viņu ceļojumi zaudēja grandiozo vērienu un koncentrējās ap nedaudzām līnijām, kas ar komplicētām zīmēm bija uzrādītas savdabīgā kartē, kurā mēs neko nesaprastu. Virzīdamās no perifērijas, tās
riņķodamas arvierl ciešāk savilkās ap zināmu centru vai, pareizāk sakot, — ap teritoriju ar nenoteiktām robežām, kuru ietvaros mērķis bija jaušams skaidrāk, varbūtība, ka to iespējams sasniegt, pieauga, kaut arī tā bija atkarīga no visai nelielām izredzēm uz vienkāršu nejaušību, kas tomēr deva neapšaubāmas cerības.
Jau varēja noskārst kaut kādu neskaidru atrisinājumu. Jau nezcik reizes pārbaudītie fakti atkārtojās lieliskā, raitā secībā, līdzīgi bezskaņas šāviena attālam uzliesmojumam; jau pēdas, kas veda taisni uz priekšu, pašas metās zem kājām, acumirklī sasaistīdamas visus rūpīgos apsvērumus vienā pēdējā darbībā … darbība vērsās plašumā, rokas, tukšumu satvērušas, nespēkā stingdamas, nodrebēja, un pretsitiens smalkās drumslās sadragāja noslēpumainos slazdus. Tad pienāca diena, kuras gaismā, it kā nekas nebūtu noticis, pārsteidzoši skaidri savās vietās nostājās viss, ko var saskatīt ikdienišķi ļaudis ar ikdienišķām acīm.
Mēs atgriežamies pie Rūnas Beguemas, kuras dvēsele bija pietuvojusies tumsas robežai. Viņas balss bija kļuvusi dzedra, skatiens mierīgi stings, kustības gurdas un asas. Bet ne reizes visā tai laikā, kad Rūna meklēja nāvi nevainīgā un drosmīgā cilvēka kvēlajai sirdij, viņa nenosauca lietas to īstajos vārdos un mokošās ilgās domās nepakavējās pie tām. Viņa gāja bojā un ar vienaldzīgu izmisumu aizstāvējās, razdama atbalstu pārliecībā, ka Druda nāve nesīs atbrīvošanu un nomierinājumu. Šī nojausmai vai neciešamu moku izraisītai, bet bezgalīgi ieilgušai dziņai līdzīgā pārliecība radīja mērķi, kas tika uzticēts Vadītājam, un tikai ar viņu Rūna runāja par to, taču vienmēr lūdza, lai pēc iespējas mazāk viņu traucē.
Nav tādas lietas un tāda mērķa, kas agri vai vēlu nepārņemtu kāda atsevišķa cilvēka visas domas un visu dvēseli, kurš līdz tam varbūt dzīvojis bez īpašiem plāniem, tomēr savas lomas priekšnojautā un noskaņā. Viņu vajadzēja izvilkt no līdzenā galvu zālāja, pazīt un iezīmēt milzum daudzu viņam pēc sejas līdzīgu vidū, dubultnieku vidū, kas atstāj maldīgu oriģināla iespaidu. Likās, nekas tamlīdzīgs nav savienojams ar tiem spēkiem un pieredzi, kāda var būt meitenei, kuras aizbraukšanu un ierašanos pacilātā tonī atzīmēja avīzes hronikā par augstākās sabiedrības dzīvi. Tiešām, Rūna nebūtu varējusi to paveikt, ja pilnīgi izprastu uzdevuma īpatnības un skaidri apzinātos, kas būtu darāms; priekšā stāvēja atklāts publisks izaicinājums vai vairāku pilsētu iedzīvotāju pārlūkošana un pārbaude, kas prasītu ne vienu vien gadu.
Vajadzīgais cilvēks ieradās pats, it kā būtu centies notvert paguruma brīdi, lai pieklauvētu, ienāktu un sāktu runāt. Tukšajā, naksnīgajā ielā bija dzirdama riteņu dārdoņa, kas kļuva arvien skaļāka, un Rūna, atgaiņājusi miegu, pareizāk sakot, domu stingo nekustīgumu, ar kādu, atlaidusies uz spilvena, kurš dedzināja vaigu, centās gremdēties aizmirstībā, ieklausījās neredzamās ekipāžas saceltajā troksnī.
— Kas gan brauc naktī? Uz kurieni? — viņa jautāja, neviļus ievērodama, ka klausās ar dīvainām gaidām, ka asinis dzīslās sāk neprātīgi pulsēt; likās, tieši viņai tuvojas šī vientulīgā nakts dārdoņa. Tā skanēja arvien skaļāk, skaidrāk, un arvien straujāki kļuva tās spalgie treļļi; kāds steidzās, un Rūna atspiedās uz elkoņa, ieklausīdamās, vai atkal neiedār- dēsies riteņi. Taču troksnis norima iepretī viņas mājai; cits troksnis, kas dzima gausi un neskaidri, skāra
