sasprindzināto dzirdi; tālīns zvans, kluss kā oda sīciens, atkal zvans, — jau tuvāk, attālu durvju klaudzieni, neskaidru soļu troksnis un — klusums. Neizturējusi viņa piezvanīja pati un ar atvieglojumu juta, ka šī patstāvīgā rīcība paglābj viņu no stinguma.
Klusi pieklauvējusi, ienāca istabene.
— Pie jums atbraukuši, — viņa sacīja, — un mēs neko nevarējām padarīt. Kariete ar ģerboņiem: no tās izkāpa cilvēks, kas uzstājīgi pavēlēja nodot jums vēstuli. «Tiklīdz to izlasīs,» viņš sacīja, «jūs saņemsiet rīkojumu nekavējoši aizvest mani pie jūsu kundzes.» Mēs apspriedāmies. Redzēdams, ka mēs neuzdrošināmies jūs traucēt, viņš smiedamies iedeva mums katram dažas zelta monētas. Nu mums bija skaidrs, ka tāda acīmredzot svarīga persona neuzdrīkstētos jūs veltīgi traucēt. «Riskēsim,» mēs nodomājām …
— Kā! — neviļus sašutusi, Rūna teica. — Tikai dažas zelta monētas… Es gribu redzēt šo vēstuli. Jūs dabūsiet nožēlot, ja tā nebūs pietiekami nopietna tādam nedzirdēti pārdrošam apmeklējumam.
Viņa uzplēsa aploksni, drūmi raudzīdamās istabenē, kas paspēja stomīdamās nošļupstēt:
— Neviens nezina, kāpēc mēs viņu ielaidām. Viņā ir kaut kas tāds, it kā viņš zinātu, ko dara. Viņš ir tik mierīgs.
Rūna vairs neklausījās istabenē. Pievērsusi skatienu atlaspapīra lapiņai, viņa redzēja un pārdzīvoja vārdu, vienu vienīgu vārdu: «Druds»; jebkuram citam radījumam pati frāze varētu likties bezjēdzīga. Viņa- izlasīja: «Pa Druda pēdām,» — zīmītē vairāk nekā nebija, bet izrādījās, ka arī tā pietiek.
— Pasniedziet apģērbu, — meitene strauji sacīja,
acumirklī saņurcīdama vēstuli, kā ņurca mutautiņu, — vediet šo cilvēku uz marmora viesistabu.
Tad nakts vidū iegaismojās logi, kas izgāja uz dārzu. Gaisma spoži apmirdzēja statujas un paklājus; šo nedabiski rosmīgo nakts stundu pildīja noslēpuma klusajā lokā ieslēgta trauksme. Slimīgi cenzdamās sevi apvaldīt, ienāca Rūna, un seja viņai kļuva dzedra un stinga, kad viņa ieraudzīja cilvēku, kurš bija viņai pievērsis puspievērto šauro acu smagnējo skatienu. Šīs acis pauda sasprindzinātu, gandrīz maniakālu uzmanību, kas ir vienāda ar netīkami griezīgu skaņu; ap tumsnējās sejas vaigu kauliem vijās sirmi, uz krūtīm sprogās krītoši mati, kas atmiņā atdzīvināja astoņpadsmito gadsimtu. Gludi skūtās mutes līkne visu seju rotāja ar drūmu gaismu, kas atgādināja Džokondas smaidu. Tāda seja varētu likt nodrebēt, ja kāds dungojot bezrūpīgi pagrieztos pret to. Viņš bija ģērbies melnos svārkos un platmali turēja rokās.
Ienākot Rūnai uz lūpām jau bija jautājums, bet, tikko pametusi acis uz apmeklētāju, viņa saprata, ka jautājums ir lieks. Tas bija it kā nupat apklusušas sarunas turpinājums.
— Es nenosaukšu savu vārdu, — nepazīstamais sacīja, — un arī nepaskaidrošu jums, kāpēc tieši tagad ierodos te, bet ne vēlāk, ne agrāk. Bet jūs mani gaidījāt, un es atnācu.
Drebēdama Rūna ar mājienu aicināja viņu apsēsties un, rokas sažņaugusi, apsēdās pati, pamatoti cerēdama uzzināt kaut ko nedzirdētu. Viesis bez žestiem un bez smaida turpināja runāt; viņš uzlika savas vaska dzeltenās rokas uz asā ceļgala, kļūdams nekustīgāks par marmorā cirsto Leandru un Hēro, kas atradās.viņam aiz muguras ar savām sērām un ar savu nāvi. Viņš sacīja:
— Es zinu, kā jūs dzīvojat, zinu, ka jūsu dzīve paiet mūžīgās bailēs par jūsu vīstošo jaunību. Un tāpat es zinu, ka, domājot vienā virzienā, arvien domājot par vienu un to pašu, bez mazākās cerību ēnas uzveikt šī zibens pēdas, kas jūs apsvilinājis jūsu burvīgās, zilgās dienas vidū, jūs esat nonākusi pie mierīga un ilgās pārdomās dzimuša lēmuma.
Ar šiem vārdiem viņas stāvoklis bija uztverts un parādīts viņai pašai.
— Kā jūs sauc? — spēji kāpdamās atpakaļ, viņa sacīja tik aizsmakušā balsī, ka tā atgādināja kliedzienu. — Jūs es redzu pirmo reizi. Kuru reizi jūs redzat mani? Vai tad es esmu runājusi ar jums? Kur? Sakiet, kas mani nodevis? Jā, es vairs nedzīvoju; es sapņoju un eju bojā.
