"Es tikai aizgāju uz oranžēriju," viņa sacīja. "Es lūdzu Dievu. Man vajadzēja klusu vietu."
Ugunsgrēku izdevās apdzēst, tomēr ēkai bija nodarīti lieli postījumi. Tāda bija pirmā ziņa. Tad ieradās misis Hilkouta, aizelsusies nesdama tīrās veļas grozu, un tika palaista garām sargiem. Ļaunprātīga dedzināšana, viņa teica: esot atrastas benzīna kannas. Naktssargs bez dzīvības gulējis uz grīdas. Ar sasistu galvu.
Redzēti divi bēgoši vīrieši. Vai kāds tos pazinis? Ne gluži, tomēr klīstot baumas, ka viens no tiem esot mis Loras kavalieris. Rīnija attrauca, ka tas neesot viņas kavalieris, Lorai nekāda kavaliera neesot, tas bijis tikai paziņa. Nu, lai kas viņš būtu, sacīja misis Hilkouta, bet tieši viņš acīmredzot esot nodedzinājis pogu fabriku, iegāzis nabaga Alam Deividsonam pa galvu un nositis viņu kā žurku, un lai tas zellis labāk taisoties, ka tiekot prom no šīs pilsētas, ja gribot palikt ar veselu ādu.
Pie vakariņu galda Lora pateica, ka viņai negriboties ēst. Šobrīd viņa nespējot neko ieēst: viņa pati sagatavošot paplāti ar maltīti, ko ieturēt vēlāk. Es noskatījos, kā viņa to uznes pa virtuves kāpnēm uz savu istabu. Uz paplātes viss bija divkāršās devās — truša gaļa, ķirbji, vārīti kartupeļi. Ēšana viņai parasti bija tikai tāda knibināšanās — kaut kas tāds, ar ko nodarbināt rokas pie vakariņu galda, kamēr citi sarunājas, — vai arī apnicīgs pienākums, kā, piemēram, sudraba galda piederumu spodrināšana, kas jāpaveic gribot negribot. Sava veida garlaicīgs mājas darbs. Es prātoju, kad gan viņā radies tāds optimisms attiecībā uz ēdienu.
Nākamajā dienā ieradās Karaliskā Kanādas pulka daļas, lai atjaunotu kārtību. Šajā pulkā tēvs bija dienējis kara laikā. Viņam bija ļoti smagi noskatīties, kā šie karavīri vēršas pret savējiem — pret viņa vīriem; vismaz viņš bija domājis, ka tie ir viņa vīri. Nevajadzēja būt nez kādam ģēnijam, lai saprastu, ka strādnieki vairs nav vienisprātis ar šo tēva viedokli, tomēr arī to viņš uztvēra smagi. Vai viņi tiešām bija mīlējuši viņu tikai naudas dēļ? Tā izskatījās.
Kad Karaliskais Kanādas pulks bija ievedis kārtību, ieradās Jātnieku policija. Trīs policisti parādījās pie mūsu namdurvīm. Viņi pieklājīgi pieklauvēja, tad iegāja hallē un apstājās, savas cietās, brūnās platmales turēdami rokās, spožie zābaki čīkstēja uz vaskotā parketa. Viņi vēlējās runāt ar Loru.
"Nāc man līdzi, lūdzu, Airisa," Lora pačukstēja, kad tika pasaukta. "Es nespēju runāt ar viņiem viena." Viņa izskatījās ļoti jauniņa, ļoti bāla.
Mēs abas apsēdāmies rīta istabā uz dīvāniņa, līdzās vecajam gramofonam. Policisti apsēdās krēslos. Viņi nemaz neatbilda maniem priekšstatiem par Jātnieku policiju — pārāk veci, pārāk resniem vēderiem. Viens gan bija jaunāks, taču viņš te nebija noteicējs. Runāja vidējais. Viņš atvainojās, ka nākoties traucēt mūs šādā laikā, kurš droši vien esot grūts, tomēr lieta esot steidzama. Viņi gribot parunāt par misteru Alekšu Tomasu. Vai Lorai esot zināms, ka šis cilvēks ir musinātājs un radikālis, ka viņš atradies bezdarbnieku nometnēs, kur aģitējis un cēlis nemierus?
Lora sacīja, ka, cik viņa dzirdējusi, viņš tikai esot mācījis vīriem lasīt.
Tā uz to varot skatīties no vienas puses, teica policists. Un, ja viņš esot bez vainas, tad viņam, dabiski, neesot ko slēpt, un, ja vajadzētu, viņš ierastos policijā, vai Lora nepiekrītot? Kur viņš pēdējā laikā varētu atrasties?
Lora atbildēja, ka to viņa nevarot pateikt.
Jautājums tika atkārtots citādi. Sis vīrietis tiekot turēts aizdomās: vai Lora negribot palīdzēt atrast noziedznieku, kas, iespējams, pielaidis uguni viņas tēva fabrikai un, iespējams, izraisījis vietējā strādnieka nāvi? Protams, ja varot ticēt aculieciniekiem.
Es iebildu, ka aculieciniekiem nevar ticēt, jo bēdzējs redzēts tikai no mugurpuses, turklāt ārā bijis tumšs.
"Mis Lora?" teica policists, nelikdamies mani dzirdam.
Lora sacīja, ka arī tad, ja zinātu atbildi, viņa to neteiktu. Viņa sacīja, ka cilvēks esot nevainīgs tikmēr, līdz ir pierādīta viņa vaina. Un arī kristīgie principi liedzot viņai iegrūst cilvēku taisni lauvu bedrē. Viņa teica, ka nožēlojot sarga nāvi, taču tur neesot vainīgs Alekss Tomass, jo Alekss Tomass nemūžam nedarītu kaut ko tādu. Taču neko vairāk viņa nevarot pateikt.
Viņa turējās man pie rokas, satvērusi delmu pie plaukstas locītavas; es jutu viņas trīsas — tā, it kā drebētu vilciena sliedes.
Galvenais policists sacīja kaut ko par izmeklēšanas kavēšanu.
Šai brīdī es paziņoju, ka Lorai ir tikai piecpadsmit gadu un no viņas nedrīkst prasīt tādu atbildību kā no pieauguša cilvēka. Es sacīju, ka tas, ko Lora viņiem izpaudusi, bez šaubām, ir konfidenciāli, un, ja tas izies ārpus šīs istabas — piemēram, nonāks avīzēs —, tad tēvs gan zinās, kam pateikties.
Policisti pasmaidīja, piecēlās un atvadījās; viņi izturējās pieklājīgi un mierinoši. Varbūt viņi atskārta, cik nepiedienīgi būtu turpināt izmeklēšanu šajā virzienā. Lai gan tēvs bija sprukās, viņam joprojām bija draugi.
