"Nu, tātad," es uzrunāju Loru, kad viņi bija aizgājuši. "Es zinu, ka tu slēp viņu mūsu mājā. Labāk pasaki man, kur."
"Es paslēpu viņu aukstajā pagrabā," teica Lora, viņai trīcēja apakšlūpa.
"Aukstajā pagrabā!" es iesaucos. "Cik muļķīga vieta! Kāpēc tur?"
"Lai bezizejas stāvoklī viņam būtu ko ēst," Lora atteica un izplūda asarās. Es viņu apskāvu, un viņa šņukstēja man uz pleca.
"Lai viņam būtu ko ēst?" es sacīju. "Ievārījums, želeja un marinējumi? Nudien, Lora, tu esi apbrīnojama." Tad mēs abas sākām smieties, un, kad bijām izsmējušās un Lora noslaucījusi acis, es teicu: "Mums jādabū viņš prom no šejienes. Ja nu Rīnija nokāpj lejā paņemt ievārījuma burku vai ko citu un nejauši uzduras viņam? Rīnija dabūtu sirdstrieku."
Mēs pasmējāmies atkal. Mēs bijām ļoti nervozas. Tad es teicu, ka ērtāka vieta būtu bēniņi, jo tur neviens nekad neiet. Es apsolījos visu nokārtot. Lai Lora labāk iet gulēt: ir taču skaidri redzams, ka sasprindzinājums viņu nomocījis un viņa ir galīgi nokausēta. Viņa klusu nopūtās kā paguris bērns un tad paklausīja. Viņa bija dedzinājusi savus nervus, nēsādama sev līdzi šo milzīgo zināšanas nastu kā tādu ļaunuma maisu, bet tagad bija atdevusi to man un drīkstēja iemigt.
Vai es tiešām ticēju, ka rīkojos šādi tikai tādēļ, lai pasaudzētu viņu — lai palīdzētu, lai parūpētos par viņu, kā biju darījusi vienmēr?
Jā. Tam es tiešām ticēju.
Es nogaidīju, līdz Rīnija bija sakopusi virtuvi un devās pie miera. Tad nokāpu pa pagraba trepēm vēsumā, puskrēslā, zirnekļaina drēgnuma smārdā. Pagāju garām ogļu pagraba durvīm, aizslēgtajām vīna pagraba durvīm. Aukstā pagraba durvis bija aizkrampētas. Es pieklauvēju, pacēlu krampīti, gāju iekšā. Nočabēja mūkoši soļi. Iekšā, protams, bija tumšs; gaisma iespīdēja tikai no gaiteņa. Uz ābolu mucas atradās Loras vakariņu paliekas — truša kauli. Muca izskatījās pēc kāda primitīva altāra.
Sākumā es viņu neredzēju; viņš bija aiz ābolu mucas. Tad es viņu saskatīju. Ceļgals, pēda. "Viss kārtībā," es čukstēju. "Tā esmu es."
"Ā," viņš teica tādā pašā balsī kā parasti. "Uzticamā māsa."
"Kušš," es nošņācu. Gaismu varēja ieslēgt, paraujot ķēdīti, kas nokarājās no spuldzes. Es to pavilku, iedegās gaisma. Alekss Tomass slējās augšā, rāpdamies laukā no mucas aizsega. Pietupās, mirkšķinādams acis, sakautrējies kā vīrietis, kurš pieķerts ar atpogātām biksēm.
"Jums nudien vajadzētu kaunēties," es teicu.
"Jūs droši vien esat ieradusies, lai izmestu mani laukā vai atdotu varas iestādēm," viņš smaidot sacīja.
"Nemuļķojieties," es attraucu. "Es nekādā gadījumā negribētu, lai jūs šeit atrod. Tādu skandālu tēvs nepārciestu."
"Kapitālista meita palīdz boļševiku slepkavam?" viņš noskaitīja. "Atrasta mīlas ligzdiņa starp ievārījuma burkām? Tāda veida skandālu?"
Es īgni paskatījos uz viņu. Te nebija par ko jokot.
"Varat būt mierīga. Mums ar Loru nekas tāds nav padomā," viņš teica. "Viņa ir lieliska meitene, taču taisās kļūt par svēto, un es neesmu nekāds bērnu nolaupītājs." Tagad viņš bija piecēlies kājās un purināja no drēbēm putekļus.
"Tad kāpēc viņa jūs slēpj?" es jautāju.
"Principa pēc. Kad es palūdzu, viņai bija jāpiekrīt. Es, pēc viņas domām, piederu pie īstās kategorijas."
"Kas tā par kategoriju?"
" Tie zemākie laikam," viņš atbildēja. "Citējot Jēzu." Tas man šķita visai ciniski. Tad viņš pateica, ka Lorai uzskrējis virsū savā ziņā nejauši. Sastapis viņu oranžērijā. Ko tad viņš tur darījis? Nu taču skaidrs, ka slēpies. Un arī cerējis, ka izdošoties aprunāties ar mani, viņš sacīja.
"Ar mani?" es pārvaicāju. "Apžēliņ, kāpēc ar mani?"
"Man likās — jūs zināsiet, ko darīt. Jūs izskatāties tāda lietišķa. Jūsu māsa nav tik…"
"Lora, cik redzams, ir tikusi galā pietiekami labi," es strupi noteicu. Man nepatika, ja citi kritiski izteicās par Loru — par viņas nenoteiktību, vientiesību, nevarību. Kritizēt Loru drīkstēju vienīgi es. "Kā viņa aizdabūja jūs garām tiem durvju sargiem?" es jautāju. "Iekšā mājā? Garām tiem vīriem mēteļos?"
"Pat vīriem mēteļos kādreiz ir jāiet pačurāt," viņš sacīja.
Viņa vulgaritāte mani apmulsināja — tā tik krasi atšķīrās no pieklājīgās uzvedības vakariņu laikā —, taču šādi, iespējams, izpaudās viņa bāreniskā ņirdzība, ko bija pareģojusi Rīnija. Es nolēmu to ignorēt. "Jādomā, jūs neesat bijis tas dedzinātājs," es teicu. Biju gribējusi runāt sarkastiski, tomēr mans sarkasms netika uztverts.
"Es jau neesmu tāds muļķis," viņš sacīja. "Bez iemesla es neko nededzinātu."
"Visi domā, ka vainīgs esat jūs."
"Es neesmu vainīgs," viņš attrauca. "Bet dažiem būtu ļoti izdevīgi tā domāt."
"Kas ir šie daži? Kāpēc?" šoreiz es viņu netirdīju; es biju apjukusi.
"Padomājiet ar galvu," viņš atbildēja. Taču vairāk neteica ne vārda.
