Es paņēmu vienu sveci no krājuma, kurš glabājās virtuvē, nolikts pa rokai gadījumam, ja atslēgtos strāva, aizdedzināju šo sveci, izvedu Alekšu Tomasu no pagraba, tad pavadīju caur virtuvi un augšā pa kāpnēm, pēc tam pa šaurākām kāpnītēm uz bēniņiem, kur iekārtoju viņu aiz trim tukšām lādēm. Vienā ciedrkoka lādē glabājās dažas vecas, stepētas segas, un es izcēlu tās laukā, lai izmantotu guļvietai.
"Te neviens nenāks," es teicu. "Un, ja nāks, palieniet zem segām. Nestaigājiet apkārt, kāds var izdzirdēt soļus. Nededziet gaismu." (Bēniņos karājās spuldze ar ķēdīti, tāpat kā aukstajā pagrabā.) "Rīt mēs atnesīsim jums kaut ko ēdamu," es piebildu, pati nezinādama, kā izpildīšu šo solījumu.
Es nokāpu lejā, tad atgriezos, nesdama naktspodu, kuru noliku uz grīdas, neteikdama ne vārda. Tieši šī detaļa allaž bija sagādājusi man raizes Rīnijas stāstos par bērnu nolaupītājiem: un kā tad tur bija ar labierīcībām? Viens ir — būt ieslēgtai kriptā, bet pavisam kas cits — būt spiestai saceltiem brunčiem tupēt kaktā.
Alekss Tomass pamāja ar galvu un sacīja: "Laba meitene. īsts draugs. Es jau zināju, ka jūs esat lietišķa."
No rīta mēs ar Loru čukstus noturējām apspriedi guļamistabā. Aplūkojamie jautājumi bija ēdiena un dzēriena piegāde, nepieciešamība saglabāt modrību un naktspoda iztukšošana. Viena no mums — izlikdamās, ka lasa, — paliks sardzē manā istabā ar atvērtām durvīm: no turienes bija saredzamas durvis, kas veda uz bēniņu kāpnēm. Otra aizies pakaļ un iznesīs. Mēs norunājām, ka šo uzdevumu veiksim pamīšus. Lielais šķērslis būs Rīnija, kura visādā ziņā nojautīs ko nelabu, ja izturēsimies pārāk zaglīgi.
Mēs vēl nebijām izstrādājušas plānu, kā rīkoties, ja mūs pieķers. Tādu plānu mēs arī neizstrādājām. Viss tika improvizēts.
Alekša Tomasa pirmās brokastis sastāvēja no mūsu grauzdiņu garozām. Parasti mēs neēdām garozas, ja vien netikām piespiestas, — Rīnijai joprojām bija paradums teikt: Atcerieties badacietējus armēņus, — taču šoreiz, kad Rīnija paskatījās, garozas bija nozudušas. Patiesībā tās atradās Loras tumšzilo svārku kabatā.
"Alekss Tomass tagad ir badacietēji armēņi," es pačukstēju, kad steidzāmies augšup pa kāpnēm. Taču Lorai tas nelikās smieklīgi. Viņai tas likās pareizi.
Rīti un vakari bija mūsu apmeklējumu laiks. Mēs sirojām pieliekamajā, pievācām pārpalikumus. Mēs nesām augšā zaļus burkānus, bekona ādiņas, pusēstas vārītas olas, pārlocītas maizes rikas ar sviestu un ievārījumu iekšpusē. Reiz pat vistas stilbiņa frikasē — pārdrošs triks. Tāpat arī glāzes ar ūdeni, tases ar pienu, ar aukstu kafiju. Tukšos šķīvjus mēs nesām lejā, paslēpām zem savām gultām, līdz gaiss bija tīrs, tad nomazgājām tos savas guļamistabas izlietnē un atlikām atpakaļ virtuves skapītī. (To darīju es; Lora bija pārāk neveikla.) Labos porcelāna traukus mēs neaiztikām. Ja nu kaut kas saplīstu? Pat parastu šķīvi varētu pamanīt: Rīnija bija vērīga. Tāpēc ar galda piederumiem mēs rīkojāmies loti piesardzīgi.
Vai Rīnija turēja mūs aizdomās? Droši vien. Parasti viņa vienmēr nojauta, ka mums kaut kas ir aiz ādas. Taču viņa nojauta arī to, kad prātīgāk būtu īsti nezināt, kas tur īsti ir. Manuprāt, viņa gatavojās apgalvot, ka viņai nav ne jausmas — gadījumā ja mūs pieķertu. Reiz viņa mums pateica, lai mēs izbeidzot čiept rozīnes; viņa sacīja, ka mēs sākot pārvērsties par caurbirām, un kur tad mums uzreiz gadījusies tik traka ēstgriba? Un viņa noskaitās pazudušas ķirbju pīrāga ceturtdaļas dēļ. Lora pateica, ka esot to apēdusi; viņai uznākusi pēkšņa izsalkuma lēkme, viņa sacīja.
"Ar visām garozām?" Rīnija dzēlīgi noprasīja. Lora nekad neēda Rīnijas pīrāgu garozas. Tās neēda neviens. Arī Alekss Tomass ne.
"Es tās izbaroju putniem," Lora teica. Tiesa kas tiesa: to viņa bija izdarījusi — pēc tam.
Sākumā Alekss Tomass atzinīgi novērtēja mūsu pūliņus. Viņš teica, ka mēs esot īsti draugi un ka bez mums viņš būtu pagalam. Tad viņš sagribēja cigaretes — viņš mirstot vai nost, cik ļoti griboties uzsmēķēt. Mēs atnesām dažas no sudraba šķirstiņa uz klavierēm, taču brīdinājām, lai viņš nesmēķē vairāk kā vienu cigareti dienā — dūmus kāds varētu saost. (So ierobežojumu viņš ignorēja.)
Tad viņš paziņoja: bēniņos pats sliktākais esot tas, ka šeit neesot iespējams rūpēties par tīrību. Mute viņam esot kā gatavā renstele. Mēs nozagām veco zobusuku, ko Rīnija izmantoja sudraba spodrināšanai, un izmazgājām to tik pamatīgi, cik vien spējām; viņš teica, ka tas esot labāk nekā vispār nekas. Kādu dienu mēs aiznesām viņam mazgājamo bļodu, dvieli un krūzi ar siltu ūdeni. Vēlāk viņš nogaidīja, līdz lejā neviena nebija, un izlēja netīro ūdeni pa bēniņu logu. Bija lijis, tāpēc zeme jau bija slapja un šļakstu neviens neievēroja. Reiz vēlāk, kad gaiss šķita tīrs, mēs atļāvām viņam nokāpt pa bēniņu kāpnēm un ieslēdzām viņu mūsu abu kopīgajā vannas istabā, lai viņš varētu kārtīgi nomazgāties. (Rīnijai mēs bijām pateikušas, ka palīdzēsim viņai un turpmāk pašas uzturēsim kārtībā šo vannas istabu, un viņas atbilde bija: Brīnumi nebeidzas nekad)
