ļoti izbrīnīts tomēr Bastians jutas, ka bija nonācis nevis, piemēram, Zāles jūrā, bet gan kādā gaišā, pavasarīgā mežā. Saules stari lauzās cauri jaunajām lapām, un to gaismas un ēnu spēle spulgojās sūnā. Smaržoja pēc zemes un sēnēm, un dzestro gaisu pieskandināja putnu dziesmas.
Bastiāns pagriezās riņķī un ievēroja, ka nupat iznācis no kādas mazas meža kapelas. Tobrīd tātad šie vārtiņi ir veduši laukā no Tūkstoš durvju tempļa. Bastiāns atvēra tos vēlreiz, taču ieraudzīja vienīgi šauro, mazo kapelas telpu. Jumtā vēl bija atlikušas tikai dažas
izburbējušas sijas, kas rēgojās pret meža debesīm, un sienas bija apaugušas ar sūnu.
Bastiāns devās ceļā, sākumā nemaz nezinādams, kurp. Zēns nešaubījās par to, ka agrāk vai vēlāk satiksies ar Atreju. Un viņš gluži nevaldāmi priecājās par šo atkalredzēšanos, uzsvilpa putniem, kas viņam atbildēja, un dziedāja skaļi un pārgalvīgi, kas vien ienāca prātā tajā brīdī.
Pēc neilga klejojuma Bastiāns ieraudzīja kādā izcirtumā apmetušos ļaužu grupu. Pienācis tuvāk, viņš redzēja, ka tie ir vairāki vīri greznā bruņojumā. To vidū bija arī kāda skaista dāma. Viņa sēdēja zālē un spēlēja lautu. Dziļplānā ganījās vairāki zirgi, kas bija apgādāti ar dārgiem segliem un iemauktiem. Vīriem, kas gulēja zālē un pļāpāja, priekšā bija izklāts balts lakats, uz kura stāvēja visvisādi ēdieni un dzērienu kausi.
Bastiāns tuvojās grupai, iepriekš paslēpdams Bērnišķās ķeizarienes amuletu zem krekla, jo vēlējās vispirms iepazīt sabiedrību, pats paliekot nepazīts un neievērots.
Ieraudzījuši nācēju, vīri piecēlās kājās un paklanīdamies pieklājīgi viņu sveicināja. Viņi acīmredzot noturēja svešinieku par kādu austrumzemju princi vai ko tamlīdzīgu. Arī skaistā dāma smaidīdama nolieca atnācēja priekšā galvu un turpināja spēlēt savu instrumentu. Viens no vīriem bija sevišķi liela auguma un sevišķi krāšņi ģērbies. Viņš vēl bija jauns, un viņam bija gaiši mati, kas krita pār pleciem.
— Es esmu varonis Hinreks,— viņš sacīja,— šī dāma ir princese Oglamāra, Lunnas ķēniņa meita. Šie vīri ir mani draugi — Hīkrions, Hīsbalds un Hidorns. Un kāds ir jūsu vārds, jaunais draugs?
— Es nedrīkstu savu vārdu nosaukt — vēl ne,— Bastiāns atrunājās.
— Noslēpums?— princese Oglamāra jautāja mazliet zobgalīgi. — Tik jauns — un jau noslēpumi?
— Jūs noteikti nākat no tālienes?— varonis Hinreks gribēja zināt.
— Jā, no ļoti lielas tālienes,— Bastiāns atbildēja.
— Vai jūs esat princis?— apvaicājās princese, labpatikā viņu aplūkodama.
— To es neizpaudīšu,— Bastiāns atteica.
— Nu, lai būtu kā būdams — laipni lūdzu mūsu pulkā!— sauca varonis Hinreks.— Vai jūs neizrādītu mums godu, neapsēstos pie mums un nepaēstu pusdienas kopā ar mums, jaunskungs?
13—103094
Bastiāns ar pateicību pieņēma piedāvājumu, apsēdās un sāka ēst.
No sarunas, ko vadīja dāma un četri kungi, viņš uzzināja, ka pavisam tuvu ir lielā un brīnišķīgā sudraba pilsēta Amargānta. Tur vajadzēja notikt tādām kā sacensībām. No tuvienes un tālienes nāca brašākie varoņi, labākie mednieki, drošsirdīgākie karotāji, taču arī visvisādi dēkaiņi un bezbailīgi zēni, lai piedalītos pasākumā. Tikai trim pašiem drosmīgākajiem un labākajiem, kas būs uzveikuši visus citus, tiks piešķirts tas gods piedalīties tādā kā meklēšanas ekspedīcijā. Turklāt runa droši vien bija par kādu ļoti garu un piedzīvojumiem pilnu ceļojumu, kura mērķis bija atrast noteiktu personu, kas uzturējās kaut kur neskaitāmajās Fantāzijas zemēs un kas tika saukta tikai par «glābēju». Vārdu vēl neviens nezināja. Un tomēr Fantāzijas valstība bija pateicīga šim varonim par to, ka tā atkal vai vēl joprojām eksistē. Reiz senos laikos Fantāziju esot piemeklējusi šausmīga katastrofa, un daudz netrūcis, lai tā tiktu pilnīgi iznīcināta. Minētais «glābējs» to pēdējā mirklī esot novērsis, atnākdams un dodams Bērnišķajai ķeizarienei Mēness meitiņas vārdu, kurā viņu tagad saucot ikviena Fantāzijas būtne. Savukārt viņš kopš tā laika klīstot nepazīts pa Fantāziju, un meklēšanas ekspedīcijas uzdevums būšot viņu atrast un pēcāk, tā sakot, uzņemties miesassargu lomu, lai viņam nekas neatgadītos. Taču tam uzdevumam bija jāizraugās paši krietnākie un drosmīgākie vīri, jo varot gadīties, ka būs jāpārvar neiedomājamas grūtības.
Sacensības, kurās vajadzēja notikt atlasei, bija gan sarīkojis sndrabsirmgalvis Kvērkvobads — Amargāntā vienmēr valdīja vecākais vīrs vai vecākā sieva, un Kvērkvobads bija simt septiņus gadus vecs —, taču ne viņš noteiks ekspedīcijas dalībniekus, bet gan kāds jauns zēns no zaļādaiņu tautas, vārdā Atrejs, kas bija sudrabsirmgal- vja Kvērkvobada viesis. Šim Atrejam tad arī vajadzēja vēlāk vadīt ekspedīciju. Viņš esot vienīgais, kurš var pazīt «glābēju», jo esot to vienreiz redzējis burvju spogulī.
Bastiāns klusēja un tikai klausījās. Tas nenācās viegli, jo drīz vien bija aptvēris, ka, pieminot «glābēju», runa bija par viņu pašu. Un, kad vēl tika nosaukts Atreja vārds, sirds viņam krūtīs palēcās no prieka, un zēns pielika lielākās pūles, lai sevi nenodotu. Viņš bija nolēmis pagaidām vēl sevi neatmaskot.
