Kolīdz mauri attālinājās, trīs ceļinieki sāka jāt uz Malagas pusi, bet jau pēc maza gabaliņa, pārliecinājušies, ka neviens viņus neredz, taisni pāri laukiem izjāja uz Seviljas ceļa. Beidzot viņi bija vieni un, apstājušies pie kādas kristiešu uzbrukumā nodedzinātas mājas sienām, pirmoreiz varēja brīvi sarunāties. Ak, kas tas bija par laimīgu brīdi visiem!
Pīters pievirzījās Margaretai līdzās un iesaucās:
— Runā, mīļotā! Vai tā tiešām esi tu?
Bet Margareta, nelikdamās zinis par Pīteru, pasliecās pretī Kastelam, apķēra ar roku tēva kaklu un caur plīvuru apbēra viņu skūpstiem, slavēdama dievu, ka viņi piedzīvojuši šo sastapšanos.
Pīters savukārt mēģināja noskūpstīt Margaretu, bet viņa strauji pajājās uz priekšu, tā ka Pīters gandrīz izvēlās no segliem.
— Esi piesardzīgs, Pīter, — viņa sacīja, — citādi tava skūpstīšanās kāre sagādās tev jaunas nepatikšanas.
Sapratis, par ko Margareta runā, Pīters tumši pietvīka un sāka garu skaidrošanu.
— Pietiek, pietiek! — viņa pārtrauca Pīteru. — Es zinu visu, jo pati jūs redzēju. — Tad atmaigusi pateica Pīteram dažus mīļus apsveicināšanās un pateicības vārdus un pasniedza roku, ko viņš noklāja skūpstiem.
— Mums steigšus jādodas tālāk, bērni, — sacīja Kastels. — Līdz krodziņam, kur Izraels pagādājis mums naktsmājas, ir ap divdesmit jūdžu. Runāsimies pa ceļam.
Un viņi arī runājās, cik nu tas bija iespējams, jājot ātrā gaitā pa sliktu ceļu.
Ceļinieki steidzās, cik varēdami, un sasniedza ventu jeb mājvietu tieši līdz ar tumsas iestāšanos. Ieraugot to, viņi skaļā balsī pateicās dievam, jo šī mājvieta atradās aiz mauru robežām un nu viņiem no Granadas varas vairs nebija jābaidās. Saimnieks, pus- spānietis un kristīgais, viņus jau gaidīja, jo bija saņēmis vēstuli no Izraēla, ar kuru uzturēja veikalnieciskus sakarus. Viņš ierādīja ceļiniekiem divas istabas, visai vienkāršas, bet pietiekami ērtas, pasniedza labas vakariņas un vīnu, kā arī aprūpēja un pabaroja viņu zirgus. Tad novēlēja viņiem labu nakti, teikdams, lai guļot mierīgi, jo viņš ar saviem ļaudīm būšot modri un brīdināšot par jebkurām briesmām.
Taču ceļinieki vēl ilgi neaizmiga, jo bija taču tik daudz kas runājams — it īpaši Pīteram un Margaretai. Viņi jutās bezgala laimīgi, ka izglābušies, kaut arī varbūt ne uz ilgu laiku. Tomēr viņu prieku, gluži kā kapu zvans svētku līksmību, aptumšoja doma par Betiju un liktenīgajām laulībām, kurās nule viņai jau vajadzēja būt notēlojušai savu lomu. Margareta noslīga ceļos un lūdzās debesis, lai svētie stāvētu klāt viņas māsīcai lielajās briesmās, kuras tā nokļuvusi viņu dēļ, un Pīters nekautrējās piebiedroties Margaretai šai lūgšanā. Pēc tam viņi sirsnīgi apkampās un beidzot devas pie miera — Kastels ar meitu vienā istabā, Pīters otrā.
Pusstundu pirms rītausmas Pīters jau bija kājās un, kamēr Kastels ar Margaretu brokastoja un iesaiņoja saimnieka sagatavoto pārtiku, sarīkoja zirgus ceļam. Tad arī viņš mazliet iekoda un iestiprinājās ar vīnu, un līdz ar gaismas svīdu, samaksājuši^ saimniekam savu tēriņu un paņēmuši līdz viņa vēstules citu mājvietu saimniekiem, trīs bēgļi steigšus devās tālāk pa Seviljas ceļu, ar dziļu atvieglojumu konstatēdami, ka pagaidām neviens tiem pakaļ nedzenas.
Visu to dienujaiku pa laikam uz īsu brīdi apstādamies, lai atpūstos paši un atpūtinātu zirgus, viņi bez jebkādiem starpgadījumiem jāja pa auglīgu līdzenumu un braslu vietās vai pa tiltiņiem šķērsoja vairākas upes. Vakarā ceļinieki sasniedza senu pilsētiņu Ok- sunu, kas atradās uzkalnā un bija redzama jau vairāku stundu jājiena attālumā. Tā kā bija jau tumšs, mauru drānās tērptie svešinieki nepiesaistīja ļaužu'uzmanību un laimīgi nokļuva līdz mājvietai, kur viņiem bija ieteikts apmesties. Tās saimnieks gan aizdomīgi noskatīja viņu drēbes, taču, nopratis, ka šiem viesiem naudas ir papilnam, uzņēma viņus laipni un novietoja atsevišķās istabās. Kastels bija domājis Oksunā iegādāties spāņu drēbes, bet sakarā ar kaut kādiem svētkiem tur tovakar visi veikali bija slēgti un nopirkt neko nevarēja. Tā kā viņi katrā ziņā gribēja nokļūt Seviljā nākamās dienas vakarā, cerēdami tumsā nemanīti tikt uz sava kuģa «Margareta», kas bija noenkurojies upē, Kastela vēstneša brīdināts būt gatavībā gaidāmajam ceļojumam, tad izjāt no Oksunas vajadzēja jau pirms rītausmas. Tā nu iznāca, ka, par nelaimi, kā vēlāk izrādījās, viņiem nebija iespējams apmainīt savas mauru drānas pret kristiešu apģērbu.
Viņi bija arī cerējuši, ka šeit, Oksunā, tos panāks Inesa, kas solījās, tiklīdz vien varēs, tiem piebiedroties, un pastāstīs, kas noticis Granadā pēc viņu aizjāšanas no turienes. Taču Inesa neieradās. Mierinādami sevi ar domu, ka, lai kā Inesa steigtos, tai būtu grūti tik drīz panākt viņus, kas devušies ceļā vairākas stundas iepriekš, Kastels, Pīters un Margareta atstāja Oksunu krietni pirms rītausmas, kad visi vēl gulēja.
