Betija Dīna bija bezbailīga sieviete, un drūmas nojautas viņu nemocīja. Dzimusi dižciltīgā, bet nabadzīgā ģimenē, viņa divdesmit sešus gadus bija pati lauzusi sev ceļu šai cietsirdīgajā pasaulē un iemācījusies pielāgoties apstākļiem. Veselīga, spēcīga, sīksta, ar mīlestībai atvērtu sirdi un romantiskām slieksmēm, bet savā veidā godīga, viņa saglabāja možu garu dzīves baltās un nebaltās dienās, prata noturēties virs ūdens jebkurā vētrā un nepalika parādā nevienam.
Un tomēr tās garās stundas, ko viņa pavadīja vienatnē augstajā torņa istabā, gaidīdama, kad tiks aicināta spēlēt savu viltus līgavas lomu, bija visgrūtākās viņas mūžā. Betija apzinājās, ka šis viņas solis ir savā ziņā apkaunojošs un var beigties traģiski, un tagad, ar vēsu prātu visu apdomājusi, pati brīnījās, kādēļ par to izšķīrusies. Viņa bija iemīlējusies spānietī gandrīz no pirmā skatiena, taču, patiesību sakot, tā viņai bija gadījies arī agrāk ar citiem vīriešiem. Marķīzs tēloja galanta pielūdzēja lomu, kamēr Betija, galīgi savaldzināta, visā nopietnībā atdeva viņam savu sirdi, aklā apmātībā ticēdama, ka, par spīti kārtu un stāvokļa atšķirībai, šis augstmanis viņu patiesi grib padarīt par savu sievu.
Tad pienāca rūgtā vilšanās diena, kad Betija uzzināja, ka bijusi noderīga marķīzam — kā Ineša izteicās Kastelam — tikai par māņu putnu, lai sagūstītu balto gulbi — viņas māsīcu un kundzi; tā diena, kad viņa tika apmānīta ar vēstuli, ko vēl arvien glabāja uz savām krūtīm, un satriekta pati dzirdēja marķīzu nosaucam viņu par muļķi. Tad Betija savā sirdī bija zvērējusi atriebties Moreljam, un nu bija pienācis brīdis izpildīt šo zvērestu un par nekrietnu krāpšanu atmaksāt ar krāpšanu.
Vai viņa vēl arvien mīlēja šo cilvēku? To Betija nevarēja pasacīt. Viņš tai joprojām patika, kā allaž bija paticis, un tādos gadījumos sievietes daudz ko piedod. Taču tonakt viņu noteikti nevadīja mīlestība. Vai tā bija atriebības kāre? Varbūt. Katrā ziņā viņa vēlējās Moreljam aci pret aci pateikt: «Redziet, uz kādu viltību ir spējīga pat iznerrota muļķe!»
Taču Betija nebūtu to darījusi vienīgi atriebības dēļ, viņa būtu marķīzam atspēlējusies kaut kā citādi. Nē, Betijas rīcības īstais motīvs bija vēlēšanās dzēst savu parādu Margaretai, Pīteram un Kastelam, kas ilgus gadus bija devis viņai pajumti. Tikai Betijas vainas dēļ viņus bija piemeklējušas visas šīs nelaimes, un taisnīgums prasīja, lai viņa tos atkal izpestītu, pat ja būtu jāsamaksā ar savu dzīvību un sievietes cieņu. Bet varbūt viņai tā lika rīkoties visi trīs šie dzinuļi — vēl neizgaisusī mīlestība pret Morelju, tieksme atriebt sevi un vēlēšanās izraut viņa laupījumu tam no rokām. Lai nu kā, reiz uzsākusi šo spēli, Betija gribēja to novest līdz galam, vienalga, cik briesmīgs tas būtu.
Saule norietēja, Betiju apņēma tumsa, un viņa iedomājās, ka diez vai rītausmu vairs sagaidīs. Betijas drosmīgā sirds nodrebēja, un viņa sažņaudza rokā dunci, kas bija paslēpts zem greznā, Margaretai šūdinātā tērpa, mirkli šaubīdamās, vai nebūtu prātīgāk ietriekt to pašai savās krūtīs, negaidot, kad pieviltais līgavainis trakās dusmās viņu nogalinās. Un tomēr ne — nomirt vienmēr pietiks laika, ja tam tā būs jānotiek.
Pie durvīm atskanēja klauvējiens, un Betijas drosme, kas gandrīz bija viņu pametusi, atkal atgriezās. O, viņa vēl parādīs šim spānietim, ka angļu sieviete, kurai viņš licis noticēt, ka ir viņa ilgotā mīļotā, var būt viņa pavēlniece! Katrā ziņā viņš vismaz dabūs dzirdēt patiesību, iekams tiks galā ar Betiju!
Betija atslēdza durvis, un ienāca Inesa ar lampu rokās. Tās gaismā viņa ar savām rāmajām acīm vērīgi nopētīja Betiju.
— Līgavainis ir gatavs, — viņa lēni sacīja, lai Betija varētu saprast, — un atsūtīja mani pēc jums. Vai jūs baidāties?
— Nepavisam, — atbildēja Betija. — Bet pastāstiet man, kā viss noritēs.
— Marķīzs mūs sagaidīs pils kapelas priekštelpā, un tur es kā mājas pirmā sieviete visas saimes vārdā pasniegšu jums abiem vīna kausus. Iegaumējiet, jūsējais būs tas, ko turēšu kreisajā rokā. Pielieciet to pie mutes un izdzeriet, neatsedzot seju, un nebilstiet neviena vārda, lai Morelja nepazītu jūsu balsi. Tad mēs ieiesim kapelā, kur gaidīs tēvs Enrike. Arī visi pils ļaudis būs tur. Bet šī zāle ir liela un lampas patumšas, tā ka neviens jūs nepazīs. Tolaik jau arī sazāļotais vīns būs sācis iedarboties uz Moreljas smadzenēm, un, ja vien runāsiet klusi, jūs droši varēsiet pateikt: «Es, Betija, dodos laulībā ar tevi, Kārlos …», nevis: «Es, Margareta …» Kad ceremonija būs beigusies, marķīzs jūs aizvedīs uz jaunlaulātajiem sagatavotajām istabām, un, ja mans vīns darīs savu darbu godam, viņš šonakt gulēs jo saldi. Es dabūšu no garīdznieka laulības dokumentus, vienu eksemplāru atdošu jums, pārējos paturēšu. Pēc tam… — Inesa apklusa un paraustīja plecus.
— Kas notiks ar jums? — vaicāja Betija, kad bija apjēguši visu teikto.
