
Laura VilkaDana un MedaljonsApakšzemes leģendasAutores ilustrācijasATENAKad dzīvē viss rit klusi un mierīgi, bet nepamet vēlme pēc kā satraucoša, pat maģiska, uzmanies, jo šī vēlēšanās var piepildīties! Tā notiek ar meiteni Danu, kurai izbrauciens zaļumos izvēršas nolaupīšanā — pusaudze tiek ievilkta līdz šim slēptā pasaulē, Apakšzemē, kur mīt dīvaini radījumi un valda pavisam citādi likumi. Izrādās, ka Danas nolaupīšana nav nejaušība un viņai paredzēta svarīga loma, jo strauji tuvojas Apakšzemes bojāeja…Noslēpumaino pazemes valstību un tas iemītniekus palīdz iepazīt autores ilustrācijas.ATĒNARedaktors Artūrs Pommers Māra Ābeles vāka dizains Māra Jonova ilustrāciju apstrāde Eduarda Paegles maketsFSC sertifikāts apliecina — koksne, kas izmantota papīra ražošanā, ir iegūta pareizi apsaimniekotā mežā un saglabā vides dabiskās funkcijas, ieskaitot ūdenstilpes, bioloģiskos resursus un dzīvnieku dabisko vidi.© Laura Vilka, 2013 © Māris Jonovs, 2013 © Apgāds "ATĒNA", 2013Apgāds "ATĒNA",reģistrācijas apliecība Nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18 2a, Rīga, LV 1011, e-pasts: atena@atena.lv www.atena.lvIespiests un iesiets SIA "Jelgavas tipogrāfija"ISBN 978 9984 34 449 2 e-grāmataisbn 978 9984 34 450 8DANA un MedaljonsNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants Ločmelis
Apakšzemes leģendas
Laura Vilka
Dana un Medaljons
.
Pikniks
Sis neticamais piedzīvojums sākās kādā pilnīgi parastā vasaras dienā. Visapkārt valdīja klusums, ko atdzīvināja vienīgi dažas, pa ielu braucošas mašīnas, siltais vējš un putni, kuri čalojot šūpojās koku zaros.
Pirmajā brīdī šķita, ka mantām piekrautajā istabā neviena nav. Bet starp lielajām kaudzēm tomēr kāds bija. Uz grīdas, blakus gultai, kurā slējās drēbju kalns, segu apakšā paklājusi, sēdēja jauna meitene un aizrautīgi lasīja. Meiteni sauca Dana.
Viņa bija trīspadsmit gadu veca, ar īsi apgrieztiem, rudiem matiem — vienīgā rudmate ģimenē, jo vecmāmiņa, agrāk bijusi rudmate, nu jau bija sirma. Dana bija slaida, bet ne pārāk gara pusaudze lielām, zilām acīm un smailu deguntiņu — vārdu sakot, neko diži neatšķīrās no citiem.
Viņa kopā ar vecākiem — Marietu un Fridrihu Saliņiem — dzīvoja Zemgales laukos, Briežu ciemā. Ģimenes mītne bija neliela, paveca māja, kas bija pārcietusi jau divus kapitālos remontus.
Dana bija jauka meitene, bet nekad nevīžoja uzkopt istabu vai vispār darīt ko tādu, kas kaut aptuveni līdzinātos kārtības ieviešanai. Arī krāsošanās un "pucēšanās", kas šajā vecumā būtu raksturīga citām meitenēm, viņai šķita nevajadzīga laika tērēšana un uzdzina šermuļus, jo pa to laiku varētu taču izlasīt vēl vismaz vienu lappusi! Un tur, grāmatā, varētu atgadīties kas svarīgs vai aizraujošs! Tomēr, gods kam gods, tajās retajās reizēs, kad viņa saņēmās, viss tika paveikts laikus un kārtīgi.
Nevarētu teikt, ka Danai attiecības ar vecākiem būtu sliktas, bet dažreiz viņi varēja kļūt tik neciešami! Tiesa, vecāki reizēm to pašu varēja teikt par Danu. Tomēr nopietnas nesaskaņas viņu māju piemeklēja visai reti. Un labi vien ir.
Par nevēlēšanos uzturēt mājās kārtību Danai bija sava teorija. Viņa bija secinājusi, ka ir pārāk aizņemta ar lasīšanu vai nekā nedarīšanu. Tiesa, vecākiem ar to aizbildināties nevarēja. Šodien bija pienākusi mammas noteiktā pēdējā diena un viņai it kā vajadzētu ķerties un sakārtot savandīto istabu. Pagaidām viņa bija salikusi tikai vasarā vairs nevajadzīgās skolas grāmatas rakstāmgalda plauktos, bet tad atklājās, ka zem grāmatām ir vēl kaudze sīku lietiņu, un meitene padevās. Par tīrās veļas grēdām uz gultas viņa bija pavisam aizmirsusi — tās taču gulēt netraucēja.
Tuk, tuk, tuk — kāds pieklauvēja pie durvīm. Tā bija Danas mamma. Viņai bija trīsdesmit seši gadi, gaiši, sprogaini mati un tāds pats smails deguns kā Danai. Marietai nesen bija izdevies īstenot senu sapni un atvērt pašai savu kafejnīcu. Tas nozīmēja, ka mamma bija bieži aizņemta arī brīvdienās un it īpaši vasarās, kad pat Briežu ciemā iemaldījās pa kādam tūristam.
- Tu brauksi? mamma pabāza galvu durvju spraugā, jo viņa nevarēja tās atvērt līdz galam — traucēja smaga koka kaste ar skrituļslidām, kedām un zābakiem.
- Ak Dievs! Savāc vienreiz to istabu, citādi te var nosmakt! Mamma vēl nedusmojās, bet meitene zināja, ka drīz viņas pacietības mērs tomēr būs pilns.
- Jā, jā… Dana piecēlās un, mēģinot nesabradāt vēl nesakārtotās grāmatas un mīkstās rotaļlietas, sekoja mātei.
Saliņu mājās bija kāda tradīcija, ko, par spīti aizņemtībai dažādos darbos, visi tomēr centās ievērot — katrā nedēļas nogalē izbrīvēt pāris stundas piknikam. Lūk, arī šodien tētis jau izbraucis no garāžas ver ciet vārtus. Pēc brīža atskanēs mašīnas taure, aicinot nākt laukā.
Fridriham, Danas tēvam, bija trīsdesmit astoņi gadi. Patukls, ar plāniem, tumšiem matiem, viņš sēdēja pie auto stūres un spaidīja radio pogas. Māte lika bagāžniekā piknika grozu, no kura nāca vilinoši patīkama smarža. Un tā gandrīz katru sestdienu. Patīkami, protams, bet Danai brīžiem šķita, ka viņas dzīve ir šausmīgi vienmuļa, nekas nemainās nedēļu no nedēļas, nav nekā negaidīta vai vilinoša kā grāmatās. Tieši tāpēc meitene ar tām tik ļoti aizrāvās. Kā brīvāks brīdis, tā grāmata rokā un fantāzijas pasaulē iekšā!
Nelielo Briežu ciemu pēdējā laikā bija iecienījuši bagātie pilsētnieki, jo tas neatradās nemaz tik tālu no Jelgavas. Tagad te citu pēc citas cēla lepnas privātmājas. Mēļoja, ka drīzumā celšot arī skolu, bet pagaidām Dana mācījās Jelgavā. Viņai ļoti nepatika agri celties, lai ar autobusu brauktu to gaisa gabalu. It īpaši ziemas rītos. Brrr…
Māte ar meitu iesēdās mašīnā, un tēvs izbrauca auto uz nesen noasfaltētās ielas. Dana gluži labi atcerējās laikus, kad to klāja sākumā grants, bet pēc tam — izdedži. Cik gan stundu tur bija pavadīts, braukalējot ar divriteni vai vienkārši tāpat skraidelējot!
Zilās debesis atspoguļojās mašīnas stiklos, un spožā saule žilbināja acis. Pie debesīm nebija neviena mākonīša. Brīnišķīga vasaras diena.
Saliņu ģimenes iecienītā piknika vieta parasti bija pļava pie meža. Diemžēl šo vietu bija atklājuši arī Briežu ciema jaunbagātnieki, un tik labā laikā reti kad izdevās padzīvoties pa pļavu vieniem pašiem. Bet šāda nelaime laikam piemeklē arī citus Latvijas nostūrus.