Viņa redzēja dīvainu un baisu zilganzaļām zvīņām klātu radījumu. Kāju vietā tam bija divas lielas zivs astes, kas šķita pilnīgi nepiemērotas iešanai pa sauszemi, tāpēc briesmeklis kustējās lēni un neveikli. Starp roku pirkstiem tam bija peldplēves, bet uz galvas — kaut kas līdzīgs spurām, kas laikam bija ausis, vai varbūt mati? Zem zoda tam nokarājās tādi kā astoņkāja taustekļi, kas izskatījās pēc gļotainas, zaļas bārdas. Bija skaidrs, ka moška nolūki nav nekādi labie.
Dana spalgi iekliedzās, tad centās izlīst pa pretējām durvīm, bet nepaspēja, jo zaļais radījums tomēr bija veiklāks, nekā pirmīt bija šķitis. Spēcīgi sagrābis, viņš meiteni izrāva no mašīnas un vilka prom, lai kā viņa centās kaut kur pieķerties.
- Mammu! Tēti! Palīgā! PALĪGĀ! AĀĀAĀ… viņa kliedza tik skaļi, ka dažam labam arī varētu aizkrist ausis, bet zvīņainajam nešķīstenim bija vienalga. Viņš turpināja vilkt meiteni uz priekšu, kaut arī viņa neganti spārdījās un centās izrauties. Nezvēru viņas spārdīšanās īpaši neuztrauca. Dana turpināja kliegt, cerot, ka tuvumā atradīsies vēl kāda dzīva dvēsele, bet neviena nebija, un arī vecāki joprojām bija sastinguši.
Pēkšņi Danai atausa, kurp zaļais ķēms viņu velk, — uz ezeru ar ledaini auksto ūdeni. Meitenei gan izdevās izslīdēt no zaļā radījuma tvēriena, un viņa mēģināja uzrāpties smilšainajā krastā, taču nezvērs tūlīt viņu atkal satvēra un ierāva ezerā. Stindzinošajā aukstumā Dana vairs nespēja pakliegt. Vairs nebija, kur pieķerties, rokas grābstījās tikai pa smiltīm un ūdeni. Nebija nekā, ar ko iebliezt radījumam, kaut gan diezin vai tas līdzētu — cik tad Danai tā spēcina! Nezvērs parāva viņu zem ūdens, un meitene ieraudzīja vēl vairākus briesmoņus, kas nāca palīgā pirmajam. Viņai šķita, ka dūņainajā ezerā zem ūdens nekā nevarēs saskatīt, bet te viss izrādījās lieliski pārredzams — tur, kur vajadzēja būt ezera dibenam, atspīdēja spoža, balta gaisma…
Slīkstot Dana turpināja raustīties, spārdīties un izmisumā no visa spēka koda vienam no nezvēriem… Atvērusi acis, viņa ieraudzīja, ka ir iekodusies spilvenā. Joprojām ķerot pēc elpas, Dana piecēlās sēdus un izbailēs paraudzījās apkārt. Brīdi tā sēdējusi, viņa atkrita guļus un atviegloti nopūtās.
- Tas gan bija dumjš sapnis, viņa noteica, atklājot, ka pamodusies savā nekārtīgajā istabā. "Laikam nekad vēl neesmu bijusi tik priecīga, ieraugot šo telpu," paskatījusies pulkstenī, kas rādīja desmit no rīta, viņa nodomāja.
Izstaipījusies viņa vēl neizkāpa no gultas, viņas uzmanība bija pārāk aizņemta ar šo sapni, vai drīzāk — murgu. Viss bija šķitis tik spilgts un īsts…
Šīs domas pārtrauca vēdera kurkstēšana, un Dana nolēma, ka beidzot vajadzētu celties. Izlīdusi no gultas un apģērbusies, viņa nokāpa lejā uz virtuvi, kur jau rosījās vecāki.
- Tu nu gan šorīt agri! Parasti jau brīvdienās vāļājies pa gultu līdz divpadsmitiem, mamma nobrīnījās, pankūkas cepdama. Tētis sēdēja pie galda, pārskatot dokumentus. Viņš strādāja būvfirmā "Ķieģelis", tāpēc bija izpelnījies iesauku "Ķieģeļvecis". Darba darīšanās viņš bieži brauca ārpus ciema un pārradās vēlu vakarā, it īpaši vasarās, kad celtniecībai bija piemērotākais laiks un bija daudz pasūtinājumu no jaunbūvju kārotājiem.
- Nenāca miegs, Dana īsi atbildēja, jo negribēja nevienam vairāk neko klāstīt, tagad viss redzētais šausmu stāsts likās muļķīgs. Tas bija tikai slikts sapnis, un punkts.
- Ko gribēsi — olas vai pankūkas? mamma vaicāja.
- Man vienalga. Kāds šodien datums? meitene vaicāja žāvādamās.
- Piecpadsmitais jūnijs, sestdiena. Brauksim piknikā, laiciņš uz goda, mamma atbildēja. Man vēl jāaizskrien uz kafejnīcu, šis tas jānokārto, bet pēc pāris stundām varēsim braukt! viņa priecīgi noteica un pasniedza meitai šķīvi ar pankūkām.
Izklaidīgi paēdusi, Dana atgriezās istabā. Viņai ienāca prātā — varbūt sakārtot to visu? Mamma taču teica, lai līdz sestdienas vakaram istaba būtu savākta, tomēr Dana nodomāja — kāda jēga kaut ko kārtot, ja pēc tam tāpat atkal būs juceklis?
Kādu brīdi, apzinīgi centusies piekārtot plauktā skolas grāmatas, meitene apsēdās uz grīdas un atvēra grāmatu, ko pirms pāris dienām bija paņēmusi no bibliotēkas. Izņēmusi grāmatzīmi no vietas, kur viņa bija beigusi lasīt,
Dana iegrima tekstā, bet jau pēc brīža atrāvās, jo ievēroja kaut ko dīvainu. Viss šķita jau zināms, it kā šo nodaļu viņa jau būtu izlasījusi. Kā šo parādību sauca — dйjа vu? Viņa nodomāja: "Kad gan esmu pamanījusies šo grāmatu izlasīt, tā taču pavisam jauna," bet tad atcerējās — sapnī! Dana šo grāmatu jau bija lasījusi sapnī! Viņa pašķīra pāris lapas uz priekšu — jā, līdz šai vietai viss jau zināms, bet tālāk vēl ne, jo tad sapnī bija ieradusies māte un procesu izjaukusi.
