"Nupat mamma teica — ir sestdiena, brauksim piknikā… Nevar bыt, ka esmu nosapņojusi šīs dienas notikumus! Parasti taču sapnī redz vakardienu vai kaut ko senāku. Bet ja nu atkal uzrodas tas zaļais radījums?" Dana piecēlās, nometa grāmatu uz gultas un sāka nemierīgi staigāt pa istabu cerībā, ka tas palīdzēs domāt. "Ja nu arī šis ir sapnis?" Dana sev vaicāja. Viņa paraustīja sevi aiz matiem, papliķēja pa vaigiem un pat iekoda pirkstā, bet nekas nemainījās. "Varbūt man tikai šķiet, varbūt tās ir tikai iedomas… Varbūt aiziet pie… ārsta? Kā tad! Trako namā vieta garantēta!"
Viņas domas pārtrauca durvju virināšana apakšstāvā. Laikam atgriezusies mamma. "Varbūt parunāt ar vecākiem? Bet nē, viņi nodomās, ka es stāstu sapni vai kārtējo fantāzijas grāmatu, jo kas gan cits tas, viņuprāt, varētu būt? Vai ķēms parādīsies ari tad, ja nebraukšu līdzi? Bet tad vecākiem radīsies aizdomas… Vēl sāks uzskatīt mani par nojūgušos… Varbūt tomēr parunāt? Mamma tik daudz reižu ir purpinājusi, lai mazāk lasu grāmatas un vairāk laika pavadu ar draugiem! Es varētu pateikt, ka esmu slima… Vēders apsāpējās. Jā, tas izklausās labāk." Viņai galvā šaudījās visvisādas domas, katra nākamā šķita muļķīgāka un nejēdzīgāka par iepriekšējo.
Galu galā Dana nolēma saglabāt vēsu prātu, darīt visu kā parasti un cerēt, ka tas tiešām bijis tikai sapnis. Paņēmusi grāmatu, viņa mēģināja nedomāt par pikniku, taču bez panākumiem, jo viss, ko viņa lasīja, jau bija zināms, tāpēc nolēma atšķirt grāmatu vietā, kas vēl nebija lasīta ne īstenībā, ne sapnī. Tas bija gan aizraujoši, gan baisi.
Pagāja laiciņš, un pie durvīm kāds pieklauvēja.
- Tu nāksi? šī frāze, ko viņa jau bija dzirdējusi, lika pār muguru pārskriet šermuļiem. Ak Dievs! Savāc vienreiz to istabu, citādi te var nosmakt!
"Vai var būt vēl baisāk? Mamma taču atkārto visu vārds vārdā!"
- Jā. Nāku, Dana atbildēja, nolika grāmatu un devās durvju virzienā, gandrīz aizķeroties aiz tās pašas kastes ar vecajām rotaļlietām, kā pagājušo reizi. Nu jau kļuva pavisam nelāgi. Vēl bija iespēja paziņot, ka ir slima, ka nekur nedosies.
Tomēr Dana kā apmāta nokāpa uz apakšstāvu, mašīna atkal pameta Saules ielas astoņpadsmito numuru un devās uz piknika vietu.
- Kas lēcies? Tu izskaties tāda bāla, mamma pameta skatienu uz meitu.
- N-nē, man viss normāli, tikai vēders nedaudz sāp… Dana sameloja un mēģināja pasmaidīt. "Vajadzēja tā pateikt jau pašā sākumā, vēl mājās! Bet, ja vecāki aizbrauktu vieni, tad varbūt tas zilzaļais šausmonis uzbruktu viņiem? Un ja nu vakar to vienkārši neredzēju, jo ezerā tiku ievilkta pirmā?"
Par laimi, pļavā bija tik labi, ka nelāgās domas uz laiku izkrita Danai no prāta. Bet tad debesis pārmāca tumši negaisa mākoņi, liekot atcerēties ļaunās priekšnojautas. Viņa gan joprojām cerēja, ka nekas briesmīgs nenotiks, bet izbīlis bija jau klāt.
- Nu nekas, gan jau citu reizi padzīvosimies ilgāk, tētis noteica un iedarbināja motoru.
Lietus grabēja pa mašīnas jumtu, taču šoreiz Danai snauda nebija ne prātā. Viņi neapturami tuvojās
briesmīgajai vietai, un Dana jau gribēja lūgt tētim, lai apstādina mašīnu. Bet kā lai to paskaidro? Uz mājām kaut kā būs jātiek, gribi vai negribi. Varbūt tomēr nogaidīt?
Tad tas notika. Apkārtne sastinga, skaņas pazuda kā ar slotu aizslaucītas. Arī vecāki apklusa teikuma vidū un truli vērās tālumā.
Atjēgusies, ka ir jābēg, Dana mēģināja izlīst no mašīnas, bet zaļais šausmonis sagrāba viņu arī šoreiz, aizvilka līdz ezeram un ierāva dzelmē. Jau atkal dziļumā spīdēja spožā gaisma — balta un neizbēgama.
Nu, cik reizes var atkartoties viens un tas pats stulbais sapnis?" Dana cerēja atkal pamosties savā savandītajā istabā, bet, atvērusi acis, ieraudzīja sarkanmelnus mākoņus. Dana gulēja sausās smiltīs, un zem dīvainajām debesīm atklājās drūma aina.
Viņa atradās tukšā, sausā klajumā, tādā kā tuksnesī, ko visapkārt ieskāva tālas un augstas kalnu grēdas, zeme atgādināja saplaisājušu māla tuksnesi, kādu Dana bija redzējusi televīzijā, National Geographic raidījumos. Biezie, tumšie mākoņi bija aizklājuši debesis, un aiz tiem nekas nebija saskatāms — ne saule, ne mēness, ne zvaigznes. Netālu rēgojās nokaltis koks ar vienu vienīgu sačokurojušos lapiņu zaros, bet tam līdzās tecēja sīks strautiņš, kura dibenu nezin kāpēc nevarēja saskatīt, lai arī cik rūpīgi lūkojās.
Dana piecēlās kājās un vēlreiz paraudzījās uz kalniem pamalē. Njā, Latvijā jau kalnu nav, vismaz nekā tāda, ko būtu vērts saukt par kalniem. Tātad šī pilnīgi noteikti nav Latvija, par to viņa bija pavisam pārliecināta.
