Pūlis bija pēdas divdesmit piecas no mums, kad ložmetēji atklāja uguni. Liesmojošais nāves aizkars neatstāja nevienu dzīvu. Pūlis traucās uz priekšu, bet netika tuvāk. No kritušajiem izveidojās grēda, tad paugurs, tas auga augumā kā milzīgs līķu un mirstošo vilnis. Pakaļējie spieda priekšējos, un kolonna brāzmām gāzās no vienas ietves uz otru. Ievainotie, vīrieši un sievietes, pārvēlās drausmīgā viļņa galotnei pāri un raustīdamies krita lejā, kamēr pakļuva zem auto riteņiem vai kareivju kājām. Tad kareivji nodūra nelaimīgos ar durkļiem, kaut gan es redzēju vienu, kas vēl saslējās un iekodās kareivim rīklē. Abi, ir kareivis, ir vergs, šajā mutulī gāja bojā.
Šaušana izbeidzās. Darbs bija padarīts. Pūlim vajadzēja atteikties no mežonīgā izlaušanās mēģinājuma. Atskanēja pavēle atbrīvot automašīnu riteņus. Auto nevarēja tikt pāri līķu kalnam, bet vajadzēja braukt pa ielu tālāk. Kareivji vēl vilka projām līķus, kas atradās starp riteņiem, kad atgadījās kaut kas negaidīts. Vēlāk mēs uzzinājām, kā tas viss noticis. Apmēram simt mūsu biedru bija ieņēmuši ielas stūrī kādu namu. Pāri jumtiem un cauri namiem viņi devās šurp, kamēr sasniedza vietu, no kuras varēja nolūkoties lejup uz blīvo kareivju masu. Un tad sākās jauna apkaušana.
Bez kāda brīdinājuma no jumta nobira bumbu krusa.
Mašīnas sašķīda, un daudzi kareivji aizgāja bojā. Mēs bēgām projām kopā ar dzīvajiem kā neprātīgi. Kvartāla vidū kāds cits nams atklāja uz mums uguni. Pirms brīža kareivji bija noklājuši ielu ar vergu līķiem, tagad viņu pašu līķi klāja ielu. Šķita, ka Gārtveits un es esam nodrošināti pret nāvi. Tāpat kā iepriekš, arī tagad mēs meklējām pajumti kādā priekšnamā. Tomēr šoreiz Gārtveitam negribējās tikt notvertam. Kad bumbu grāvieni aprima, viņš palūkojās ārā.
— Pūlis nāk atpakaļ! — viņš uzsauca. — Mums jātiek projām!
Rokās turēdamies, mēs skrējām pa asiņaino ietvi slīdēdami un klupdami un mēģinājām sasniegt nākamo ielas stūri. Sānielā mēs redzējām dažus skrejošus kareivjus. Viņiem neviens neuzbruka. Ceļš bija brīvs. Mēs apstājāmies uz mirkli un pametām skatienu atpakaļ. Pūlis lēni tuvojās. Tas paņēma kritušo ieročus un nonāvēja ievainotos. Mēs redzējām, kā mira jaunais virsnieks, kas bija mūs izglābis. Viņš ar pūlēm atbalstījās uz elkoņa un izšāva savu automātisko pistoli.
— Tur izput manas izredzes uz paaugstinājumu, — Gārtveits nosmējās, kad kāda sieviete noliecās pār ievainoto jaunekli, vicinot miesnieka nazi. — Iesim! Tas gan nav pareizais virziens, bet kaut kur jau nokļūsim.
Mēs bēgām austrumu virzienā pa klusajām ielām, gatavi sagaidīt katrā ielu krustojumā jaunu nelaimi. Dienvidos debesis aizsedza milzu ugunsgrēks. Mēs zinājām, ka tur deg lielais strādnieku rajons. Beidzot es noslīgu uz ietves. Man vairs nebija spēka iet tālāk. Jutos slima un sadauzīta, visi locekļi sāpēja, tomēr es nevarēju novaldīt smaidu, kad Gārtveits, tīdams cigareti, ierunājās:
— Es zinu, ka rīkojos ačgārni, bet es nespēju orientēties šinī situācijā. Viss ir viens vienīgs juceklis. Katrreiz, kad gribam izlauzties no šī jūkļa, kaut kas atsviež mūs atpakaļ. Mēs esam tikai pāris kvartālu no tās vietas, kur es jūs atradu_ priekšnamā. Ej nu sazini, kurš draugs, kurš ienaidnieks. īsts haoss. Neviens nevar pateikt, kas atrodas tanīs sasodītajos namos. Mēģiniet to noskaidrot — un dabūsiet bumbu už galvas. Ja iesiet mierīgi savu ceļu, ieskriesiet pūlī un jūs nošaus ar šautenēm vai ieskriesiet algotņu barā — un jūsu pašu biedri jūs nonāvēs no jumta. Un, ja ne vienādi vai otrādi, tad nāks pūlis un nositīs jūs.
Viņš sērīgi nogrozīja galvu, aizdedzināja cigareti un atsēdās man līdzas.
— Un kā man gribas ēst, — viņš piemetināja. — Es varētu grauzt bruģa akmeņus.
Nākamā mirklī viņš jau bija kājās, izlauza no ielas akmeni un ar to izsita veikala skatlogu mums blakus.
— Apakšstāvs — un nav nekāds labais, — viņš paskaidroja, palīdzēdams man ielīst pa izsisto logu, — bet tas ir prātīgākais, ko mēs varam darīt. Pagulieties kādu laiciņu, es došos izlūkgājienā. Esmu nosolījies jūs izglābt un to arī izdarīšu, bet man vajag laika, krietni daudz laika — un kaut ko ēdamu.
Mēs atradāmies seglinieka veikalā, un Gārtveits ierīkoja man guļvietu uz zirgu segām kantorī aiz veikala. Ta kā visām manām likstām pievienojās vēl neciešamas galvas sāpes, tad biju priecīga, ka varu aizvērt acis un mēģināt iemigt.
— Būšu drīz atpakaļ, — viņš atvadoties apgalvoja. — Vai sameklēšu auto, to es neceru, bet kaut ko uz zoba liekamu noteikti atnesīšu.
Satiku Gārtveitu tikai pēc trim gadiem. Toreiz viņš neatnāca vis atpakaļ, viņu nogādāja slimnīcā ar lodi plaušās un otru lodi kakla muskuļos.
