Es nebiju aizvērusi acis kopš nakts brauciena «Divdesmitajā gadsimtā» un, tā kā bez tam biju arī nogurusi, tad iegrimu dziļā miegā. Kad pirmo reizi pamodos, bija nakts. Gārtveits nebija atgriezies. Biju pazaudējusi pulksteni, un man nebija jausmas par laiku. Gulēdama aizvērtām acīm, es dzirdēju atkal tos pašus tālu eksploziju dobjos grāvienus. Elle trakoja joprojām. Es izlīdu cauri veikalam pie loga. Milzu ugunsgrēku atblāzmā iela bija gaiša kā dienā, vissmalkākos burtus varētu viegli salasīt. Aiz dažiem kvartāliem krakšķēja rokas granātas, sprakšķēja ložmetēji, un tālumā nodārdēja vesela virkne dobju sprādzienu. Atlīdu atpakaļ uz savām zirgu segām un iemigu atkal.
Kad nākamo reizi pamodos, telpā iespīdēja vārga, iedzeltena gaisma. Ausa jauna diena. Es ielīdu atkal veikalā. Gaisu pildīja dūmaina migla, kurai spraucās cauri bāli stari. Otrpus ielas grīļojās kāds nelaimīgs vergs. Vienu roku viņš spieda pie sāniem, un aiz viņa bija palikušas asiņainas pēdas. Viņa acis šaudījās uz visām pusēm aizdomu un baiļu pilnas. Reiz viņš paskatījās tieši uz mani, un es redzēju viņa sejā ievainota un notrenkāta dzīvnieka trulumu. Viņš redzēja mani, bet starp mums nebija nekā kopēja, nekādu cerību uz saprašanos, tāpēc viņš lēni aizvilkās, sameties kūkumā. Viņš negaidīja vairs palīdzības ne no viena visā plašajā pasaulē. Viņš bija vergs lielajā vergu izkaušanā, ko bija sarīkojuši viņa kungi. Vienīgais, uz ko viņš cerēja, pēc kā lūkojās, bija ala, kur ielīst un paslēpties kā dzīvniekam. Skarbā rīboņa, ko sacēla palīdzības auto, nogriezdamies gar stūri, piespieda viņu satrūkties. Palīdzības auto nebija domāts tādiem kā viņš. Sāpīgi ievaidējies, viņš iemetās kādā pavārtē. Pēc mirkļa viņš bija ārā un izmisis vilkās tālāk.
Es atgriezos pie savām zirgu segām un kādu stundu gaidīju Gārtveitu. Galvas sāpes nebija mitējušās, gluži otrādi — pastiprinājušās. Man bija jāsaņem viss gribasspēks, lai atdarītu acis un palūkotos apkārt, bet tas sagādāja neciešamas sāpes. Asinis spēcīgi pulsēja deniņos. Pavisam vārga es grīļodamās izlīdu caur izsisto logu un devos tālāk pa ielu, instinktīvi tiekdamās izkļūt no šīs drausmīgās kautuves. Un tad sākās murgi. Manas atmiņas par to, kas tuvākās stundās norisinājās, ir līdzīgas atmiņām par grūtiem, murgu pilniem sapņiem. Daudzi notikumi spilgti iespiedušies manās smadzenēs, bet starp šīm neizdzēšamajām ainām ir intervāli, un, kas tanīs noticis, es nezinu un nekad neuzzināšu.
Atceros, ka ielas stūrī paklupu pār guļoša cilvēka kājām. Tas bija nabaga nodzītais nelaimīgais, kas nesen bija vilcies garām manai paslēptuvei. Cik skaidri vēl tagad redzu viņa bēdīgās, nožēlojamās, savilktās rokas, kad viņš gulēja uz bruģa, — rokas, kas drīzāk atgādināja pleznas vai ķetnas, sakropļotas un sabeigtas mūža darbā, ar tulznainu, puscollas biezu ādu uz plaukstām. Uzslēju- sies kājās, lai ietu- tālāk, es ieskatījos nelaimīgajam sejā un sapratu, ka viņš vēl dzīvs, jo viņa acīs atplaiksnījās saprāts un viņš redzēja mani.
Tad mani apņēma laipns tukšums. Es nekā neapzinājos un neredzeju, tikai vilkos tālāk, meklējot patvērumu. Nākamās murgainās atmiņas saistās ar klusu nāves ielu. Es pienācu tai klāt pēkšņi, kā ceļinieks, klīstot pa laukiem, pienāk pie plūstošas straumes. Tikai šī straume, kurā es nolūkojos, neplūda, to bija sastindzinājis nāves sals. Tā pārklāja visu bruģi un ietves līdzenā plūsmā, tikai šur tur kāds ķermeņa paugurs vai izcilnis rēgojās pāri virsmai. Nabaga notrenkātie apakšzemes cilvēki, vajātie vergi — te viņi gulēja kā truši Kalifornijā pēc medībām.
Atceros citu ielu ar klusiem namiem abās pusēs un šausmas, kas sagrāba mani, apzinoties, ka redzu atkal apakšzemes cilvēkus, kuri šoreiz plūst un tuvojas dzīvā straumē. Bet tad es sapratu, ka nav ko bīties. Straume kustējās lēni, no tās izlauzās nopūtas un vaimanas, lāsti un vecīgi, histēriski, slimīgi šļupsti, jo te bija kopā ļoti jauni un ļoti veci, vārgie un slimie, nespēcīgie un nedziedināmie, visas strādnieku rajona paliekas. Ugunsgrēks lielajā dienvidu rajonā bija izdzinis viņus ielu cīņu peklē. Kur viņi aizgāja un kas ar viņiem notika, es nezinu un neesmu varējusi uzzināt.
