Dzelzs papēdis полностью

Auto piebrauca pie dzelzceļa stacijas. Te mums vaja­dzēja sēsties Ņujorkas vilcienā. Kamēr mēs vēl gaidījām uz perona, mums garām Čikāgas virzienā aizdārdināja trīs vilcieni. Tie bija pieblīvēti ar skrandainiem, nekvali­ficētiem strādniekiem, apakšzemes cilvēkiem.

—  Vergu mobilizācija Čikāgas atjaunošanai, — Ernests sacīja. — Redzams, Čikāgā visi vergi nogalināti.

Tikai pēc tam, kad bijām ar Ernestu nodzīvojuši nedē­ļām ilgi Ņujorkā, mēs varējām aptvert visu to postu, kas bija uzbrucis revolūcijai. Stāvoklis bija izmisuma pilns. Daudzās vietās visā valstī bija notikusi vergu sacelša­nās un apkaušana. Mocekļu skaits pieauga. Visur bija izpildīti neskaitāmi nāves sodi. Kalni un neapdzīvoti ap­vidi bija pilni bandītu un bēgļu, kurus vajāja un nonā­vēja bez žēlastības. Mūsu pašu slēptuves bija pilnas bied­riem, par kuru galvām bija izsolīta atlīdzība. Dzelzs papēža kareivji, ko spiegi bija uzlaiduši uz mūsu pēdām, bija izpostījuši daudzas mūsu slēptuves.

Daudzi biedri kļuva mazdūšīgi un ķērās pie terora. Sabrukušie plāni laupīja viņiem cerības un noveda viņus izmisumā. Radās daudzas teroristu organizācijas, ar ku­rām mums nebija nekādu sakaru un kuras sagādāja mums pietiekami daudz raižu.[97] Šie neceļā nogājušie cilvēki lab­prātīgi upurēja savu dzīvību, ļoti bieži izjauca mūsu plā­nus un apgrūtināja mūsu organizāciju.

Un cauri tam visam mierīgi un nosvērti soļoja Dzelzs papēdis. Tas uzvandīja visu sabiedrisko struktūru, meklē­jot mūsu biedrus, pārsijāja algotņus, strādnieku kastas un savus izlūkošanas dienesta darbiniekus, sodīja bez līdzjūtības un ļaunuma, klusēdams pacieta pret sevi vēr­sto atriebību un aizpildīja robus savās rindās tikpat ātri, kā tie bija radušies.

Un tanī pašā laikā Ernests un citi līderi strādāja pilnā sparā, lai reorganizētu revolucionāros spēkus. Sā darba milzu apjomu var izprast, tikai iegaumējot..

1 Tolaik privātīpašnieku apvienības kontrolēja visus transporta līdzekļus un iekasēja no iedzīvotājiem lielu maksu par to lietošanu histiskajos laikos. Dažreiz strādnieki atsacījās strādāt. Dažreiz kapithlisti atsacījās pielaist strādniekus pie darba. Sādu nežēlīgu un ju­ceklīgu pretišķību laikā daudzas dzīvības un daudz mantas gāja bojā.

Tas viss mums tagad ir tikpat nesaprotams kā tolaiku zemākās šķi­ra» vīru ieradums, proti, dauzīt traukus, kad tie ķildojās ar savām sievām.

1 Proletariāts — atvasināts no latīņu proletarii, kā Servija Tullija laikā apzīmēja tos, kas valstij bija vērti vienīgi kā pēcnācēju (proles) radītāji, citiem vārdiem sakot, viņi nebija svarīgi ne mantas, ne stā­vokļa, ne sevišķu spēju ziņā.

2 Tolaik zādzības bija ārkārtīgi izplatītas. Katrs zaga otra īpa­šumu. Valdošās aprindas zaga legāli, vai arī šādas zādzības tika legalizētas, trūcīgākās šķiras zaga nelegāli. Nekas nebija drošs, ja to neapsargāja. Milzīgu skaitu cilvēku nodarbināja kā naktssargus īpašuma apsargāšanai. Turīgo iedzīvotāju nami bija banku seifu, vaļņu un cietokšņa kombinācija. Mūsu pašu bērni šodien uztver citu personiskā īpašuma piesavināšanos kā rudimentāras paliekas no tām raksturīgajām zādzībām, kuras tanīs senajos laikos bija universālas.

1 Sie patentētie medicīniskie līdzekļi bija ar patentu likumīgi aiz­sargāta krāpšana. Ar tiem mānīja tautu tikpat kā ar viduslaiku bur­vestībām un grēku atlaidēm. Vienīgā starpība tā, ka patentlīdzekļi bija kaitīgāki un dārgākj.

1 Jau pirms Everharda bija cilvēki, kas manīja ēnas tuvošanos, kaut arī, tāpat kā Everhards, tie nevarēja iedomāties tās raksturu. Džons K. Kelhauns izteicās: «r Valsti ir radies spēks, spēcīgāks par pašu tautu, tas sastāv no daudzām, dažādām un spēcīgām interesēm, kas apvienotas vienā masā un ko satur kopā banku milzīgās virspeļņas kohēzijas spēks.» Un lielais humānists Ābrams Linkolns sacīja īsi pirms savas nogalināšanas: «Es redzu tuvākā nākotnē krīzi, kas liek man pagurt un drebēt par manas dzimtenes drošību… Lielie sindi­kāti pārņems varu, korupcijas ēra iestāsies it visur, un valsts nau­dīgās aprindas pratis paildzināt savu kundzību, izmantojot savas priekšrocības pār tautu, kamēr visas bagātības nonāks nedaudzu rokās — un republika ies bojā.»

1 llabcas corpus act — likums, kas garantē personas neaizskara­mību.

Likumu iesniedza nevis 30. jūlijā, bet 30. jūnijā. Kongresa ziņojums

dabūjams tepat Ardisā, un, tanī ieskatoties, minēti šādi datumi, kad

likums apspriests: 1902. gada 30. VI, 9., 15., 16. un 17. XII, kā arī

1903. gada 7. un 14. I. Ka viesībās ieaicinātie veikalnieki nekā ne-

zināja par šo likumu, nāv nekas neparasts. Par to zināja tikai daži cilvēki. Revolucionārs E. Antermens 1903. gada jūlijā publicēja pam­

fletu par «zemessargu likumu» (izdots Džirardā, Kanzasas štatā).

Pamfletu lasīja vienīgi strādnieku aprindās; šķiras bija tiktāl noslā­ņojušās, ka vidusšķira nekā nezināja par pamfletu un līdz ar to arī par likumu.