Zem un virs viņas, aiz aizas malas un pilnīgi pakļauta vēja spēkam, stāvēja ģeneratoru stacija. Inženieri salika veselu virkni apgaismošanas ierīču, lai vieglāk varētu dabūt kabeli līdz bumbai: netālu varēja dzirdēt balsis, kas izkliedza komandas, un caur kokiem bija saskatāmas kustīgas gaismas. Pašu kabeli, tik resnu kā cilvēka roka, ar vagoneti vilka no gigantiskas spoles uz nogāzes virsotni tādā tempā, kādā tas tika darīts, bumba tiktu sasniegta piecās minūtēs vai vēl ātrāk.
Tēvs Makfeils cepelīnā bija sapulcinājis kareivjus. Vairāki vīri stavēja sardzē, vērdamies slapjdi'aņķi un tumsā un turēdami šautenes gatavībā, tikmēr citi atvēra koka redeļu kasti, kurā glabājās bumba, un gatavoja to pievienošanai pie kabeļa. Koulteres kundze lietus kapāto prožektoru gaismā to varēja skaidri saskatīt, tāpat arī uz akmeņainās grunts nedaudz sasvērušās elektroinstalācijas un smago tehniku. Viņa dzirdēja augstsprieguma sprakšķus un dūkoņu no apgaismojuma, kabeļiem zvārojoties vējā un lietū un metot pār akmeņiem ēnas, kas šūpojās kā groteskas lecamauklas.
Viena struktūras daļa Koulteres kundzei bija ļoti labi pazīstama: lamatu krātiņi ar sudraba asmeni augšā. Pārējais viņai šķita svešs; viņa nespēja saskatīt rituļu, krūku, izolācijas uzbērumu un cauruļvadu režģu nozīmi. Tomēr kaut kur visā šajā sarežģītībā atradās mazā matu sproga, no kuras bija atkarīgs viss.
Viņai pa kreisi tumsā lejup slīga nogāze, tālu lejā mirgoja kaut kas balts un dārdēja Saint-Jean-les-Eaux ūdenskritums.
Te atskanēja kliedziens. Kareivis nometa šauteni, pastreipuļoja uz priekšu un nokrita zemē, spārdīdamies, raustīdamies un sāpēs vaidēdams. Par atbildi prezidents paskatījās debesīs un, pielicis pie mutes plaukstas, spalgi iekliedzās.
Ko viņš darīja?
Pēc brīža Koulteres kundze to saprata. Pilnīgi neiespējami, bet lejup nolaidās ragana un nosēdās prezidentam blakus, kamēr viņš kliedza vējā:
- Meklējiet tepat tuvumā! Te kāds radījums palīdz šai sievietei. Tas jau ir uzbrucis vairākiem maniem vīriem. Atrodiet to un nogaliniet!
- Tur kāds nāk, ragana teica tonī, ko Koulteres kundze savā slēptuvē skaidri sadzirdēja. Redzu, ka tas tuvojas no ziemeļiem.
- Par to neuztraucieties. Uzmeklējiet to radījumu un iznīciniet to, pavēlēja prezidents. Viņš nevar būt nekur tālu. Un pielūkojiet arī sievieti. Ejiet!
Ragana atkal uzlidoja gaisā.
Piepeši pērtiķis saspieda Koulteres kundzes roku un rādīja uz kaut ko.
Tur lords Roke gluži atklāti gulēja uz sūnu ielāpiņa. Kā viņi varēja viņu nepamanīt? Taču kaut kas bija atgadījies, jo kavalieris nekustējās.
- Ej, dabū viņu atpakaļ, Koulteres kundze teica, un pērtiķis, zemu pieliecies, skrēja no akmens uz akmeni, virzīdamies uz mazo, zaļo laukumiņu starp klintīm. Viņa zeltainā spalva drīz k|uva tumša no lietus un pielipa cieši pie ķermeņa, darot viņu mazāku un ne tik viegli saskatāmu, taču dēmons tik un tā izturējās briesmīgi aizdomīgi.
Tēvs Makfeils tikmēr atkal pievērsās bumbai. Ģeneratoru stacijas inženieri kabeli bija novietojuši tieši zem tās, un tehniķi noņēmās, stiprinādami skavas un gatavodami termināļus.
Koulteres kundze prātoja: diez ko viņš nu darīs, kad upuris izsprucis. Tad prezidents pagriezās, skatīdamies pār plecu, un viņa ieraudzīja vīrieša sejas izteiksmi. Tā bija tik koncentrēta un saspringta, ka seja drīzāk atgādināja masku, nevis cilvēka vaibstus. Lūpas kustējās lūgsnā, plati ieplestās acis bija pavērstas augšup, un tās kapāja lietus; kopumā viņš līdzinājās kāda drūma spāņu svētā mocekļa attēlojumam gleznā ekstāzes brīdī. Koulteres kundzi piepeši ķēra baiļu bulta, jo viņa skaidri saprata, ko viņš ir nodomājis: tēvs Makfeils grasījās sevi upurēt. Bumba sprāgs, un vienalga, vai viņa uzies gaisā vai neuzies līdz ar to.
Skriedams no akmens uz akmeni, zeltainais pērtiķis sasniedza lordu Roki.
Man salauzta kreisā kāja, — Gallivespiāns lēni teica. Beidzamais vīrs tai uzkāpa. Klausies vērīgi…
Kamēr pērtiķis viņu aizvāca prom no gaismas loka, lords Roke precīzi izstāstīja, kur atrodas rezonanses kamera un kā to atvērt. Praktiski viņi atradās kareivju acu priekšā, bet dēmons ar savu mazo nastiņu soli pa solim lavījās no ēnas līdz ēnai.
Koulteres kundze, vērodama un kodīdama lūpu, izdzirda nošalcam gaisu un sajuta spēcīgu triecienu nevis pret savu ķermeni, bet pret koku. Tur, iestrēgusi mazāk nekā plaukstas platumā no viņas kreisās rokas, drebēja bulta. Koulteres kundze tūlīt pavēlās tālāk, iekams ragana nebija paspējusi izšaut otru, un gāzās pa slīpumu lejā uz pērtiķa pusi.
Tālāk viss noritēja ļoti strauji: gāja vaļā šāviens, un pa slīpumu vēlās sīvs dūmu mākonis, vai arī viņa neredzēja liesmas. Zeltainais pērtiķis, redzēdams, ka Koulteres kundzei uzbrūk, nolika lordu Roki zemē un metās viņu aizstāvēt, un tieši tobrīd lejup laidās ragana, turēdama gatavībā nazi. Lords Roke aizlīda aiz tuvākā akmens, un Koulteres kundze saķērās tuvcīņā ar raganu. Viņas nikni kāvās starp akmeņiem, bet zeltainais pērtiķis tikmēr ņēmās raganas mākoņpriedes zaram izraustīt visas skujas.
