Tikmēr prezidents bāza savu dēmonu-ķirzaku mazākajā no sudraba lamatu krātiņiem. Ķirzaka locījās un spiedza, spārdījās un koda, bet viņš nokratīja to no savas plaukstas un veikli aizcirta durvis. Tehniķi veica beidzamos regulēšanas darbus, pārbaudīdami savus mērinstrumentus un standarta etalonus.
No zila gaisa ar mežonīgu brēcienu nolaidās kaija un pakampa Gallivespiānu savos nagos. Tas bija raganas dēmons. Lords Roke no visa spēka pretojās, bet putns viņu turēja ļoti cieši, un tad ragana pati izrāvās no Koulteres kundzes tvēriena, sagrāba saplosīto mākoņpriedes zaru un uzlēca gaisā, pievienodamās savam dēmonam.
Koulteres kundze metās uz bumbas pusi, juzdama, ka dūmi uzbrūk viņas degunam un rīklei gluži kā nagi: asaru gāze. Lielākā daļa zaldātu bija pakrituši vai rīstīdamies meimuroja prom ("Diez no kurienes gāze nāk?" viņa brīnījās), bet tagad, kad vējš dūmus izkliedēja, viņi atkal sāka pulcēties. Cepelīna lielais, rievotais vēders karājās virs bumbas, vējā nostiepdams kabeļus, gar tā sudrabainajiem sāniem tecēja mitrums.
Bet tad augstu gaisā kāda skaņa lika iedžinkstēties Koulteres kundzes ausīm. Tas bija tik spalgs un biedējošs kliedziens, ka pat zeltainais pērtiķis bailēs viņu sagrāba kā spīlēs. Sekundi pēc tam baltu locekļu, melna zīda un zaļu zaru virpulī metās lejā un tieši pie tēva Makfeila kājām nokrita ragana, kauliem nokrakšķot uz klints.
Koulteres kundze metās uz priekšu, lai redzētu, vai lords Roke pēc kritiena izdzīvojis. Bet Gallivespiāns bija pagalam. Viņa labās kājas dzelonis bija dziļi ieurbies raganas kaklā.
Pati spīgana tomēr vēl bija dzīva, un viņas mute drebelīgi kustējās, sakot: Kaut kas nāk… Kaut kas cits… nāk…
Tas nebija saprotams. Prezidents jau kāpa pāri viņas ķermenim uz lielāko krātiņu. Viņa dēmons tekalēja augšup lejup pa otra būra sāniem, tā mazie nadziņi šķindēja pret sudraba režģi, balss lūdzās žēlastību.
Zeltainais pērtiķis lēca uz tēvu Makfeilu, taču ne uzbrukt gribēdams: viņš rāpās augšā pār vīrieša pleciem, lai sasniegtu vadu un cauruļu mudžekļa centru rezonanses kameru. Prezidents mēģināja viņu sagrābt, bet Koulteres kundze saspieda vīrieša roku un centās viņu atraut atpakaļ. Viņa neko neredzēja: acīs sitās lietus, un gaisā vēl vēdīja gāze.
Visapkārt dunēja artilērija: kas notika?
Prožektoru gaismas vējā šūpojās, tāpēc viss šķita nestabils, pat kalnāja melnās klintis. Prezidents un Koulteres kundze bija saķērušies tuvcīņā, kliegdami, kaudamies ar dūrēm, plēsdami, raudami, kozdami, bet sieviete jutās nogurusi un viņš bija stiprs; tomēr Koulteres kundze bija arī izmisusi un viņai vajadzētu varēt tēvu Makfeilu atgrūst, taču daļa viņas vēroja, kā zeltainais pērtiķis manipulē ar kloķiem viņa mežonīgās, melnās ķetnas grāba mehānismu tā un citādi, raujot, griežot, grūžoties tajā iekšā…
Tad nāca sitiens pa deniņiem. Koulteres kundze apdullusi nokrita, prezidents atbrīvojās un, asinīm plūstot, ievilkās burī un aizvēra aiz sevis durvis.
Pērtiķis bija atvēris kameras stikla durvis smagās virās un pasniedzās iekšā: tur bija matu cirta to turēja gumijas spilventiņi metāla skavā! Tomēr skavu vēl vajadzēja attaisīt un Koulteres kundze uzstīvējās augšā, viņas rokas drebēja. Viņa no visa spēka sapurināja sudraboto režģi, skatīdamās augšup uz asmeni, dzirkstošajiem termināliem un cilvēku būri. Pērtiķis atskrūvēja skavu, bet prezidents viņa seja izskatījās kā drūma triumfa maska savija vadus kopā.
Uzliesmoja balts, spēcīgs zibsnis, atskanēja krakšķis, pērtiķis tika uzsviests augstu gaisā un reizē ar viņu — mazs, zeltains mākonītis: vai tie bija Liras mati? Vai varbūt pērtiķa paša vilna? Lai kas arī tas būtu bijis, zeltainais mākonītis uzreiz tika aizpūsts tumsā. Koulteres kundzes labo roku savilka tik spēcīgi krampji, ka viņa ieķērās režģos, atstājot locekli pa pusei guļam, pa pusei karājamies; sievietes galva džinkstēja un sirds dauzījās.
Kaut kas bija noticis ar viņas redzi. Pār Koulteres kundzes acīm bija nākusi baisa skaidrība: viņa spēja saskatīt vissīkākos niekus, kas bija vērsti uz vienu svarīgu Visuma detaļu vienai rezonanses kameras spailei bija pielipis viens vienīgs tumši zeltains mats.
Koulteres kundze izkliedza savas ciešanas skaļā, žēlabainā kaucienā, nemitēdamās purināt būri, tā mēģinādama ar atlikušajiem niecīgajiem spēkiem atbrīvot matu. Prezidents pārlaida plaukstas sejai, notraukdams lietus lāses. Viņa mute kustējās, it kā kaut ko teiktu, bet sieviete neko nevarēja sadzirdēt. Koulteres kundze bezpalīdzīgi raustīja režģi un tad trieca visu ķermeņa svaru pret mašīnu tieši tobrīd, kad viņš, dzirkstelei sprakšķot, salika kopā divus vadus. Pilnīgā klusumā spožais sudraba asmens šāvās lejup.
Kaut kas kaut kur eksplodēja, bet Koulteres kundze to nejuta.
Viņu pacēla kādas rokas: lorda Ezriela rokas. Tur nebija nekā pārsteidzoša; viņam aiz muguras stāvēja ieceru kuģis, turēdamies uz nogāzes nevainojamā līdzsvarā. Pacēlis Koulteres kundzi uz rokām, viņš nesa viņu uz kuģi, ignorēdams artilērijas uguni, bangojošos dūmus un satrauktos apjukuma kliedzienus.
