Janvārī sāka aptrūkt barības. Pamatīgi samazināja labības devu, un tika paziņots, ka tās vietā papildus izsniegšot kartupeļus. Tad atklājās, ka lielākā tiesa kartupeļu ražas sasalusi stirpās, kas nebija nosegtas pietiekami biezi. Kartupeļi bija mīksti un bālgani, tikai daži vairs ēdami. Daudzas dienas no vietas dzīvniekiem atlika ēst vienīgi salmus un runkuļus. Šķita, ka bada nāve vairs nav aiz kalniem.
Bija bezgala svarīgi noslēpt šo faktu no ārpasaules. Vējdzirnavu sabrukšanas iedrošināti, cilvēki izdomāja jaunus melus par Dzīvnieku fermu. Atkal paklīda baumas, ka dzīvnieki mirstot no bada un slimībām, nemitīgi plēšoties savā starpā un piekopjot kanibālismu un mazuļu slepkavības. Napoleons itin labi aptvēra, kādas sekas varētu rasties, ja nāktu gaismā patiesība par barības problēmu, un nosprieda, ka ar mistera Vimpera starpniecību jāizplata pretējs iespaids. Līdz šim dzīvnieki tikpat kā nenonāca saskarē ar misteru Vimperu, kad viņš ieradās savās iknedēļas vizītēs, taču tagad dažiem īpaši izvēlētiem dzīvniekiem, lielākoties aitām, tika dots rīkojums - viņam dzirdot, izteikt nejaušas piezīmes par to, ka barības devas pieaugušas. Turklāt Napoleons pavēlēja, lai tukšie Īdēts apcirkņi tiktu gandrīz līdz malām piepildīti ar smiltīm, kuras noklāja ar atlikušajiem graudiem un miltiem. Aizbildinoties ar kādu piemērotu ieganstu, Vimperu izvadāja pa klēti, ļaujot uzmest aci apcirkņiem. Viltība izdevās, un viņš turpināja ziņot ārpasaulei, ka Dzīvnieku fermā barības netrūkstot.
Tomēr uz janvāra beigām kļuva skaidrs, ka vajadzēs kaut kur sagādāt vairāk graudu. Šajā laikā Napoleons reti iznāca pagalmā, bet nemitīgi uzturējās saimniekmājā, kur visas durvis apsargāja zvērīgi suņi. Kad viņš tomēr parādījās, tad ļoti ceremoniāli, sešu suņu pavadībā, kuri cieši ielenca viņu un rūca, tiklīdz kāds pagadījās par tuvu. Bieži vien Napoleons nenāca ārā pat svētdienas rītos un viņa rīkojumus paziņoja kāda no citām cūkām, parasti Kviecējs.
Kādu svētdienas rītu Kviecējs pavēstīja, ka vistām, kas nule bija atsākušas dēt, būšot jāatdod olas. Napoleons ar Vimpera starpniecību esot noslēdzis līgumu par četrsimt olām nedēļā. Par iegūto naudu varēšot nopirkt pietiekami daudz graudu un miltu, lai fermu izticinātu līdz vasarai, kad apstākļi kļūšot vieglāki.
To padzirdējušas, vistas sacēla negantu brēku. Viņas jau agrāk bija brīdinātas, ka šāds upuris varētu būt nepieciešams, taču nebija ticējušas, ka tas patiesi notiks. Viņas pašlaik gatavoja perēkļus pavasarim un tādēļ cēla ierunas, ka tagad aizvākt olas nozīmētu tīro slepkavību. Pirmo reizi kopš Džonsa padzīšanas izcēlās kaut kas līdzīgs dumpim. Triju jauniņu melnu Mainorkas vistiņu vadībā perētājas apņēmīgi centās spītēt Napoleona vēlmēm. Paņēmiens bija tāds - uzlidot uz jumta spārēm un dēt tur, tā ka olas krita uz grīdas un sašķīda. Napoleons rīkojās aši un nežēlīgi. Viņš pavēlēja, lai vistām vairs neizsniedz pārtiku, un izdeva dekrētu, ka ikviens dzīvnieks, kurš iedos kādai vistai kaut graudiņu labības, tiks sodīts ar nāvi. Suņi uzmanīja, lai šīs pavēles tiktu pildītas. Vistas izturēja piecas dienas, pēc tam padevās un atgriezās savos perēkļos. Deviņas vistas pa to laiku bija nobeigušās. Tās apbedīja augļudārzā, un tika paziņots, ka viņas nobeigušās no kokcidiozes. Vimpers par notikušo neuzzināja neko, olas tika piegādātas noteiktajā laikā, kad reizi nedēļā pie fermas piebrauca tirgotāja ore, lai tās aizvestu.
Visu šo laiku no Sniedziņa nebija ne miņas. Klīda baumas, ka viņš slēpjoties kādā no kaimiņfermām, vai nu Foksvudā, vai Pinčfīldā. Šobrīd Napoleonam ar pārējiem fermeriem jau bija mazliet labākas attiecības nekā agrāk. Izrādījās, ka pagalmā ir būvkoku grēda, sakrauta pirms desmit gadiem, kad tika izcirsta dižskābaržu saaudzē. Būvkoki bija labi izžuvuši, un Vimpers ieteica Napoleonam tos pārdot; gan misters Pilkingtons, gan misters Frederiks gaužām kāroja tos nopirkt. Napoleons svārstījās starp abiem, nespēdams izšķirties. Tika pamanīts, ka ikreiz, kad viņš patlaban grasās slēgt vienošanos ar Frederiku, izplatās atzinums, ka Sniedziņš slēpjoties Foksvudā, toties, kad Napoleons sliecas par labu Pilkingtonam, iziet runas, ka Sniedziņš esot Pinčfīldā.
