Šāds secinājums tomēr būtu pareizs tikai tādā gadī-< jumā, ja neapgāžami izdotos pierādīt, ka šīs norādes ir autentiskas, t. i., tās patiesi pieder šo autoru spalvai. Tāpēc zinātniekiem, dodoties savā sūrajā Jēzus dzīves izpētes ceļā, vispirms vajadzēja pārbaudīt šīs kristietības tradīcijas un pakļaut minēto triju romiešu autoru norādes precīzai zinātniskai ekspertīzei.
Pētnieku spriedums parādījās atklātībā tikai pēc ilgiem rūpīgas pētniecības gadiem, un ne visās detaļās tas guva vienprātīgu atbalstu. Ir jautājumi, kuri šādu vai citādu iemeslu pēc nav līdz galam noskaidroti un vēl aizvien izraisa asus strīdus. Skaidrības dēļ atzīmējuši šo faktu, pamēģināsim īsi pārstāstīt, kādus rezultātus devuši šie pētījumi, kuri palaikam atgādina sīvu divkauju, ko izcīna mūsdienu kritiski saasinātais saprāts ar senlaiku mīklainajiem aizspriedumiem.
Sāksim ar romiešu lielo vēsturnieku un prozaiķi, patricieti un konsulu Tacitu (ap 56.—120. m. ē. g.)-. Aptuveni 116. gadā parādījās viņa galvenais darbs «Annāles». Tā 15. nodaļā aprakstīts pazīstamais ugunsgrēks, kurš izcēlās 64. gadā un nopostīja gandrīz vai visu Romas pilsētu. Kā vispār zināms, laikabiedri apvainoja Neronu, ka viņš pats licis aizdedzināt pilsētu, lai atbrīvotos vieta, kur varētu uzcelt jaunu Romu atbilstoši paša iztēlei. Lai novērstu no sevis aizdomas, tronī sēdošais bezprātis nosprieda vainu uzvelt kristiešiem. Tacita darba 44. nodaļā lasām:
«[Baumu] novēršanai Nerons sagudroja vainīgos un ar bargu sodību vērsās pret tiem, kuri viņu apkaunojošās uzvedības dēļ tika ienīsti un kurus vienkāršā tauta dēvēja par kristiešiem. Šis nosaukums cēlies no Kristus vārda. Tibērija valdīšanas laikā prokurators Poncijs Pilāts notiesāja Kristu uz nāvi, bet postīgp., uz brīdi nomāktā māņticība no jauna uzliesmoja ne tikai Jūdejā, kur šis ļaunums bija izperinājies, bet arīdzan pašā galvaspilsētā, kur viss nekrietnais un apkaunojošais saplūst no visām pusēm un allaž atrod lielu skaitu piekritēju. Tālab vispirms sagrāba tos, kuri sevi atklāti uzskatīja par šīs ticības piekritējiem, bet vēlāk, vadoties no viņu liecībām, arīdzan milzumu citu, un viņus atzina par vainīgiem ne tik daudz dedzināšanas noziedzībā, cik naidā pret cilvēku dzimumu. Bet viņu nāve tika nozaimota tādējādi, ka viņus, ieģērbtus plēsīgu zvēru ādās, meta sa- plosīšanai suņiem vai piesita krustā [kā arīdzan atdeva par upuri sārta liesmām] un, kad apsīka dienas gaisma, tad vakaros tos aizdedzināja lāpu vietā. Šīm izrādēm Nerons atvēlēja savu parku un tāpat sarīkoja spēles cirkā, kur viņš pats, pārģērbies par pajūga vadītāju, iejaucās drūzmā vai stāvēja uz ratiem. Tālab, kauču šie ļaudis arīdzan bija vainīgi un pelnīja vissmagākos sodus, prot viņiem radās žēlums, jo viņus nogalēja nevis valsts interesēs, bet gan lai apmierinātu viena cilvēka asinskārās dziņas.»
Ko lai saka par šo fragmentu? Par tā autentiskumu it kā liecinātu autora klaji naidīgā attieksme pret Nerona upuriem un viņu reliģiskiem ticējumiem, kas nicīgi nodēvēti par «postīgu māņticību». Tā kā grūti pieņemt, ka tā būtu kristietības laikmeta interpolācija, uzskatīsim par aksiomu, ka šī teksta autors ir pats Tacits.
Taču tūlīt rodas jautājums, kādā mērā un vai vispār var paļauties uz Tacitu, kad viņš raksta, ka Romā dzīvojis daudz kristiešu, kuri savu nosaukumu atvedinā- juši no Kristus vārda. Pirmajā acu uzmetienā šāds jautājums var likties pārsteidzošs, taču tas- nav bez sava pamatojuma. No citiem avotiem zināms, ka m. ē. 1. gadsimtā Kristus piekritēji sevi vēl nesauca par «kristiešiem», bet ugunsgrēks Romā notika m. ē. 64. gadā.
«Apustuļu darbos» (11:26) mēs lasām, ka nosaukumu jeb iesauku — kā nu to labāk dēvēt — «kristieši» vispirms sākuši lietot Antiohijas iedzīvotāji, kuri bija pagāni. Kā šis nosaukums radies? Izrādās, ka ar vārdu «hristos» grieķu valodā tulko ebreju «mesija», kas nozīmē «ieziestais», «svaidītais». (Tā laika helēniskās pasaules cilvēkiem šā vārda pielietojums kādas ticības piekritēju apzīmēšanai licies smieklīgs un nejēdzīgs. Viņi paši ieziedās jeb iesvaidījās tikai aiz higiēniskiem vai medicīniskiem apsvērumiem, un tā bija ikdienišķīga kosmētiska procedūra, kaut kas līdzīgs, piemēram, zobu tīrīšanai mūsdienās.)
Ar laiku kristieši pie šīs iesaukas pierada un sāka paši to lietot. Taču pirms tam viņi sevi dēvēja par «svētajiem», «brāļiem», «-izredzētiem», «gaismas dēliem», «mācekļiem», «trūcīgajiem», bet visbiežāk par «nacariešiem». Tā, Mateja evaņģēlijā mēs lasām: «Un, turp nonācis, viņš apmetās pilsētā ar vārdu Nacarete, lai piepildītos pravieša vārdi, kas sacījuši: «Viņu sauks par Nacarieti»» (2:23). «Apustuļu darbos» augstais priesteris Ananija par Pāvilu saka: «Jo mēs esam izzinājuši, ka šis vīrs ir bīstams cilvēks un nemieru cēlējs visu jūdu vidū visā pasaulē, ka viņš ir nacariešu sektas vadonis» (24:5). Tāpat no vairākiem baznīcas tēviem mēs uzzinām, ka Kristus piekritēji ilgu laiku saukti tikai par nacariešiem.
