Trešais mūsu pieminētais romiešu autors Svetonijs (ap 70.—160. g.) arī apgrozījās augstākajās galma aprindās, un viņu protežēja Plīnijs Jaunākais. Viņa slavenajā darbā «Cēzaru dzīves apraksti» (ap 121. g.) atrodam divas īsas, bet izteiksmīgas piezīmes. Nodaļā par Klaudiju lasām: «Viņš padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kāda Hrestosa uzkūdīti, nemitīgi radīja jukas», bet nodaļā par Neronu: «Ar mocībām tika sodīti kristieši, jaunas un noziedzīgas māņticības piekritēji». Abi šie pieminējumi izturēja stingru zinātnisku pārbaudi un atzīti par autentiskiem, vienīgi ar to atšķirību, ka otrais neapšaubāmi ir aizguvums no Tacita un tālab nav uzskatāms par pirma- avotu.
Tas arī viss, kas, ir mūsu rīcībā, runājot par kristietības atbalsīm romiešu rakstnieku tekstos. Ja ņem vērā, ka pētnieku galvenais nolūks bija atrast nekristiešu avotos liecības, kas pierādītu, ka Jēzus ir bijis vēsturiska persona, tad bez aplinkiem jāatzīstas, ka šo meklējumu iznākums ir visai trūcīgs. Un tā tas ir pat tajā gadījumā, ja pieņemtu, ka visi mūsu pārrunātie fragmenti ir noteikti autentiski. Jo ko tad galu galā mēs no tiem uzzinām? Visi trīs fragmenti radušies vairāk nekā astoņdesmit gadu pēc Jēzus nāves un patiesībā sniedz ziņas drīzāk par pirmajiem kristiešiem un nevis par pašu Kristu. No šiem pārlieku lakoniskajiem pieminējumiem varam secināt, ka 2. gadsimta- sākumā kristietībai Romā bija jau daudz piekritēju, bet romiešu vidū šai mācībai nebija diezkāda ļabā slava. Tiesa, Tacits un Plīnijs Jaunākais nosauc Kristus personu, bet viņiem pārāk maz par to kas zināms. Tikai pāris vārdos viņi piemin jaunās reliģijas dibinātāju, kuram tāpēc vien būtu vajadzējis izraisīt šo autoru interesi, ka desmiti un varbūt pat simti tūkstoši cilvēku jau tad viņu uzskatījuši par dievu. Turklāt ir skaidrs, ka savos rakstos teikto viņi dzirdējuši tikai no citu nostāstiem.
Cik juceklīgs priekšstats romiešiem vēl 121. gadā bijis par kristiešiem, redzam no Svetonija. Šajā gadā radies viņa darbs «Cēzaru dzīves apraksti». Trajāna valdīšanas laikā viņš bija augsts galma ierēdnis, bet Adriāns iecēla viņu par savu sekretāru. Ieņemtie amati deva Svetonijain iespēju viegli piekļūt pie valsts arhīva un tekošo pārvaldes lietu materiāliem. Taču cik trūcīga ir viņa informācija!
Svetonijs gan arī piemin kristiešus, bet zinātnieki domā, ka viņš iepazinis šo vārdu no Tacita. Šo pieņēmumu zināmā mērā apstiprina fakts, ka Svetonijs nodaļā par Klaudiju neatšķir jūdus no kristiešiem, bet pats Kristus viņa pārstāstā ir cilvēks, kurš tajā laikā dzīvojis Romā un nemitīgi kūdījis ebrejus uz nemieriem.
Svetoniju uzskata par godprātīgu vēsturnieku, un pētnieki negribēja ticēt, ka viņu tik lielā mērā būtu varējušas maldināt aplamas baumas. Tāpēc viņi centās noskaidrot, vai šajā šķietami nepareizajā informācijā tomēr neslēpjas kāds patiesības grauds un vai tik te nav runa
par pavisam citu cilvēku, vārdā «Hrestoss». Grāmatas «Jēzus noslēpums» autors P. L. Kušū atgādina, ka šis vārds vergu un brīvlaisto vidū tolaik bijis plaši izplatīts, ko pierāda kaut vai fakts, ka uzrakstos senajā Romā tas sastopams vismaz astoņdesmit reizes. Citiem vārdiem izsakoties, mēs nevaram pat būt droši, ka skopais un mīklainais pieminējums Svetonija rakstos patiešām attiecināms uz Jēzu Kristu.
Jāsaka atklāti: romiešu historiogrāfija nākamajām paaudzēm daudz ko palikusi parādā, jo nav noliedzams, ka mēs no tās par Jēzu un kristiešiem uzzinām pārāk maz. Šā fakta izskaidrošanai varētu gan minēt veselu virkni argumentu, starp citu kaut vai to, ka romieši un ebreji bija divas atšķirīgas pasaules, kas bija tik svešas viena otrai kā divas dažādas planētas. Bet kā tad īsti ir ar ebreju historiogrāfiju? Lai nu kam, bet vispirms taču tieši ebrejiem, kuri bija aculiecinieki izdaudzinātajiem ar Jēzus Nacarieša personību saistītajiem notikumiem, katrā ziņā vajadzēja atstāt visplašākās liecības kaut vai par si- nedrija tiesas procesu vai arī par pašu krustā sišanu. Diemžēl viss guvums, ko mums spēj sniegt kristietības tradīcija, ir viena vienīgā piezīme ebreju vēsturnieka Jo- zefa Flāvija darbā «Jūdu senatne». Šeit tomēr jāpiebilst, ka šajā darbā atrodamas vēl divas kristietībai svarīgas ziņas: par Jāni Kristītāju un par Jēzus brāļa Jēkaba nāvi.
«Jūdu senatnes» autors Jozefs Flāvijs ir aizraujoša un reizē mīklaina personība, kas pieder pie visneparastākajām antīkajā pasaulē. Viņa psihe bija tik sarežģīta un paradoksālu pretešķību pilna, ka patiesībā tā vēl šodien nav līdz galam atšifrēta, un spriedumos, ko par viņu izsacījušas secīgas vēsturnieku paaudzes, ietverta gan visaugstākā atzinība, gan arī nosodījums par viszemiskākajām nekrietnībām.
