Lasot šo vienreizēji veiklo un suģestīvo stāstījumu, rodas iespaids, ka tā uzdevums vispirms bija panākt ne tikai Pilāta, bet arī viņa sievas pasludināšanu svēto kārtā, par ko runas ilga jau daudzus gadus. Tiesa, latīņu baznīcā viņus svēto saimei gan nepiepulcināja, bet koptu un etiopiešu kalendārā 25. jūnijs figurē kā svētā Poncija Pilāta un svētās Prokulas diena.
Kā mēs jau teicām, Pilāta sievu piemin vienīgi Matejs, turklāt nenosaucot viņu vārdā. Pārējie evaņģēlisti viņu neatzīmē ne ar vienu vārdu, no kā visdrīzāk secināms, ka šis tēls ir fiktīvs un radies vai nu paša Mateja iztēlē, vai arī tajā lokālajā vidē, kur viņš smēlies materiālu savam evaņģēlijam.
Teiksmainības migla klājas arī pār papildu avotiem, kuru mērķis ir piešķirt šai sievietei reālākus apveidus, Tā, piemēram, apokrifs «Acta Pilata», kurš dibinās uz nezināmiem avotiem, apgalvo, ka viņas vārds bijis Klaudija Prokula. Baznīca viņu atzīst par slepenu Jēzus piekritēju, lai gan Origēns ir citādos uzskatos. Pēc Origēna domām, viņa bija pievērsusies jūdaismam, bet, iepazinusies ar Vecās derības pravietojumiem par mesijas atnākšanu, sapratusi, kas ir Jēzus. Cits variants atrodams Jozefa Flā- vija «Jūdu kara» senkrievu tulkojumā. Šā darba nezināmais tulkotājs Pilāta sievas rīcību izskaidro citādi: Jēzus viņu savā laikā esot izdziedinājis, kad tā bijusi uz nāvi slima.
Bet tagad, nostājušies uz stingrāka vēsturiska pamata, pajautāsim, kas notika ar Pilātu pēc viņa atsaukšanas no Jūdejas. Vēsturē mēs neatrodam pat visniecīgākā norādījuma, kas liecinātu par viņa nedabisko galu. Pilāts droši vien turpināja darboties kā priekšzīmīgs romiešu ierēdnis. Ir zināmi norādījumi, it kā viņš būtu bijis kādas romiešu provinces pārvaldnieks Gallijas dienvidos. Šeit vēl varētu pieminēt, ka Cezarejas teātra drupu izrakumos atrasta akmens plāksne ar iegrebtu Poncija Pilāta vārdu. Tas ir neatspēkojams pierādījums, ka viņš tur tiešām bijis Romas prokuratora amatā.
Nav nekāds brīnums, ka Poncijs Pilāts joprojām nodarbina un satrauc kā lajus, tā vēstures pētniekus. Jo viņš patiesi pieder pie vēsturē visai reti sastopamiem vienreizējiem tēliem. Pilātu mēs redzam tikai īsu brīdi vienā no Jēzus ciešanu drāmas epizodēm, taču jau gandrīz divi tūkstoši gadu ikreiz, pienākot klusajai nedēļai, viņa vārdu daudzina miljoniem cilvēku simtiem tūkstošiem baznīcās.
Pašam Poncijam Pilātam droši vien pat prātā nenāca, ka, pateicoties kādam nepazīstamam ebreju reliģijas reformatoram, viņa vārds tiks iemūžināts. Poncijs Pilāts pieskaitāms pie tiem vēsturiskiem personāžiem, kuri bijuši nevis vēstures subjekts, bet objekts, kuri vēsturi neveidoja, bet paši kļuva par tās veidojumu, un vēstures panteonā viņš iegājis pavisam nejauši.
Uzskats, ka Jēzus patiesi bijis dumpinieks, kurš centies sacelt ebreju tautu cīņai pret okupantiem un kola- boracionistiem no priesteru aristokrātijas vidus un par to ticis sodīts ar nāvi, nav nekāds jaunais. Jau kopš 18. gadsimta otrās puses šo uzskatu aizstāvēja vesela plejāde pazīstamu Bībeles pētnieku un vēsturnieku, to skaitā jau pieminētais Hamburgas orientālists H. S. Rei- maruss, Bībeles pētnieks E. Eislers, sociāldemokrātijas teorētiķis K. Kautskis, slavenais ārsts un filozofs Alberts Šveicers, pazīstamās grāmatas «Kristietības cilme» autors A. Robertsons, bet mūsu gadsimta sešdesmitajos gados angļu reliģijas vēsturnieks F. Brendons, kura divas plašās, zinātniski dokumentētās monogrāfijas «Jēzus un žēloti» un «Jēzus no Nacaretes tiesas priekšā» savā laikā izraisīja veselu polemikas lavīnu.
Mēs šeit sīki neiztirzāsim katra pieminētā autora uzskatus atsevišķi. īsumā uzrādīsim tikai to, kas viņiem visiem kopējs un veido viņu argumentācijas pamatbalstus, aizstāvot savu tēzi.
Pēc viņu domām, jau pati Jēzus demonstratīvā iejāšana Jeruzalemē un apgalvojums, ka viņš ir Izraēla ķēniņš, bijis revolucionārs akts un kā romiešiem, tā tempļa priesteriem mests izaicinājums. Ar šo soli Jēzus it kā celties piespiest ebrejus ķerties pie ieročiem. So pieņēmumu apstiprina fakts, ka viņa uzrunu tonis ar katru dienu kļuva bargāks un apokaliptiskāks. Citādi Jēzus rīcība, kas viņam draudēja ar nāves briesmām, nav izskaidrojama. Nevar taču pieņemt angļu Bībeles pētnieka Kārmaikla fantastisko tēzi, kuru viņš izvirza grāmatā «Nacarieša Jēzus nāve un darbība», apgalvodams, ka Jēzus brīvprātīgi gājis nāvē, lai piepildītos Vecās derības pravietojumi.
Iepriekš minēto "Bībeles pētnieku galvenais arguments tomēr ir tirgoņu izdzīšana no tempļa. Evaņģēlijos sniegto versiju viņi atmet kā pilnīgi neticamu. Nav iedomājams, ka Jēzus varētu izdzīt no tempļa pagalma tur sadrūzmējušos ļaužu barus, turklāt tikai ar virves pletni. Kārtību tempļa pagalmā taču uzmanīja ap tūkstoš vīru liels romiešu karaspēka garnizons, kā arī ar rungām un bozēm bruņojusies tempļa sardze. Nejēdzīgs būtu apgalvojums, ka Jēzus uz labu laimi ar kailām rokām viens meties virsū šai varzai, turklāt tādā neprātīgā rīcībā vēl uzvarējis.
