Pārdomas rada vēl arī tas, ka 42. gadā, tātad aptuveni astoņus gadus pēc Jēzus nāves, apustuli Jēkabu Cebedeja dēlu un Jāņa brāli (nejaukt viņu ar «tā kunga brāli» Jēkabu Taisnīgo, ko Jēzus saucis par «pērkona dēlu»!) ķēniņš Agripa I notiesājis uz nāvi, nocērtot galvu. Šādu nāves soda veidu ebreju tiesību kodekss paredzēja tikai tiem, kuri bija atzīti par vainīgiem slepkavībā. Tā kā grūti iedomāties, ka apustulis Jēkabs varētu būt izdarījis parastu slepkavību, ta$ jādomā, ka viņš bija iejaukts kādā politiska rakstura sadursmē, kur nogalināti ebreju valdnieka pakalpiņi. Tātad iespējams, ka arī Jēkabs piederējis pie nacionālās atbrīvošanas cīnītājiem — zelotiem.
Ir acīmredzams fakts, ka nule minētie citāti ar savu kareivīgo toni krasi atšķiras no evaņģēliju pamattendences, kas sludina tuvāku mīlestību, mieru un paklausību laicīgajai varai. Pietiek salīdzināt divus, no viena un tā paša Mateja evaņģēlija ņemtus pantus, lai par to pārliecinātos. Sava evaņģēlija 10. nodaļas 34. pantā Matejs min Jēzus vārdus: «Nedomājiet, ka es esmu nācis mieru nest virs zemes; es neesmu nācis nest mieru, bet zobenu.» Bet 5. nodaļas 9. pantā Jēzum mutē likti šādi vārdi: «Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par dieva bērniem.»
Otra, ne mazāk dīvaina pretruna attiecināma uz ebreju praviešu apsolīto dieva valstību. Ebreji to iztulkoja kā solījumu atjaunot Izraēla ķēniņvalsts kādreizējo neatkarību un slavas spožumu. To vajadzēja nodrošināt Dāvida pēctecim, kurš sēdīsies tronī pēc tam, kad būs izdarījis sociālu apvērsumu, kura rezultātā nabagie gūs virsroku pār bagātniekiem. «Bet daudzi, kas bija pirmie, būs pēdējie, un kas bija pēdējie, būs pirmie,» saka Matejs sava evaņģēlija 19. nodaļas 30. pantā.
Tātad dieva valstība sākotnēji tikusi iztulkota politiskā, laicīgā nozīmē. Tā to izpratuši ne tikai Jeruzalemes iedzīvotāji, apsveikdami pilsētā iejājušo Jēzu, bet arī paši apustuļi. Viņi taču ķildojās par vietām nākamās ķēniņvalsts hierarhijā (Mateja ev., 20:20—28; Marka ev., 10:35—45), bet divi mācekļi pēc Jēzus krusta nāves ceļā uz Emmausu vīlušies izsaucās: «Bet mēs cerējām, ka viņš ir tas, kas Izraēlu atpestīs» (Lūkas ev., 24:21).
Tāpēc arī saprotams, ka sinoptiķu evaņģēlijos Jēzus \usiem, kuri viņam sekos, apsola ne tikai mūžīgu dzīvošanu, bet arī materiālus labumus. Lūkas evaņģēlijā lasāms: «Tiešām es jums saku, nav neviena, kas dieva valstības dēļ būtu atstājis māju, sievu, brāļus, vecākus vai bērnus, kas to daudzkārtīgi neatdabūs jau šinī laikā, bet nākamā laikā mūžīgo dzīvi» (18:29—30). Marka evaņģēlijā Jēzus tāpat apsola, ka viņa piekritēji saņems šīs zemes labumus, tai skaitā aramzemi, simts reižu lielākā daudzumā nekā tiem bijis (10:29—30).
Jāņa evaņģēlijā dieva valstībai ir pavisam cita nozīme. Kad Pilāts apsūdz Jēzu, ka tas sevi dēvē par ebreju ķēniņu, Jēzus viņam atbild: «Mana valstība nav no šīs pasaules» (18:36). Šeit dieva valstībai, kas tiek apsolīta tikai pēc nāves, ir jau garīgs, eshatoloģisks raksturs. Atbrīvojusies no politiska saasinājuma un ebreju nacionālisma, tā kļūst par universālistisku, teoloģiski un morāli dziļāku ideju, reizē nolīdzinādama ceļu Jēzus kompromisam ar Romas varu.
Rodas jautājums, kā evaņģēlijos varēja rasties tik klajas pretrunas. Tālab Robertsons un vairāki citi Bībeles pētnieki nonāca pie pārliecības, ka to tekstos atrodami divi atšķirīgi, viens uz otra nogulsnēti noslāņojumi. Senākais no tiem, kas ir īstais stāstījuma pamats, aplūko tikai vienu no dramatiskajām epizodēm ebreju nemiernieku cīņā pret Romu, Hērodu dinastiju un priesteriem. Pie šiem nemierniekiem piederēja arī galilietis Jēzus, kurš pārņēma ar nāvi sodītā revolūcijas paudēja Jāņa Kristītāja mantojumu. No šā senākā noslāņojuma evaņģēlijos saglabājušies tikai saraustīti fragmenti; pārējo vēlākie redaktori pārstrādājuši un papildinājuši, cenzdamies pierādīt, ka kristietība ir miermīlīga kustība, kurai ar jūdaismu nav nekā kopēja.
Šos grozījumus sācis ieviest jau Marks, rakstīdams savu evaņģēliju. Bija pagājis tikai neliels laika posms pēc asiņainā, četrus gadus ilgā jūdu kara un Jeruzalemes nopostīšanas. Tita triumfa gājiens Romā ar ebreju gūstekņiem un templī gūtajām trofejām pilsētas iedzīvotāju vidū bija izraisījis nicinājumu un naidu pret ebrejiem, bet tas ļoti nelabvēlīgi atsaucās arī uz kristiešiem, kurus vispār neatšķīra no jūdiem. Šādā terora gaisotnē Marks pūlējās attīrīt Jēzu no visām aizdomām par līdzdalību nemieros, noklusēdams pat to faktu, ka apustulis Sīmanis piederējis pie zelotiem. Viens no argumentiem, kā mēs jau zinām, bija Pilāta šķietami pozitīvā attieksme pret Jēzu un ebreju aklais naids pret apsūdzēto pravieti. •
