Protāms, līdz mūsu dienām nav saglabājies neviens Jaunās derības manuskripts, ko būtu uzrakstījis tās īstais autors. Mūsu rīcībā esošie teksti ir tikai noraksti no daudziem agrākiem norakstiem. Nav iespējams izdibināt, cik daudz to bijis starp sākotnējiem oriģināliem un šodien mums zināmajiem tekstiem; skaidrs tikai tas, ka norakstītāji bijuši tādi paši maldīgi cilvēki kā visi citi, un tālab zinātniekiem daudz pūļu sagādā tekstu attīrīšana no pārrakstītāju misēkļiem. Runa šeit nav tikai par nevilšām kļūdām, jo sastopamies ar tādiem gadījumiem, kad pārrakstītāji aiz pārmērīgas cenšanās paust savus doktrinālos uzskatus bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem sagrozījuši atsevišķas vietas.
Pūlēdamies atjaunot sākotnējo tekstu un attīrīt to no vēlākām kļūdām un sagrozījumiem, Bībeles zinātnieki veikuši dažādu Jaunās derības variantu filoloģisku konfrontāciju, lai detalizētas analīzes ceļā noskaidrotu, kurš no tiem būtu ticamāks nekā citi. Taču ilgu laiku salīdzināšanai pieejamais materiāls bija pārlieku trūcīgs, lai ar šādu metodi būtu gūstami pārliecinoši panākumi.
Izeja no šī strupceļa radās, tikai pateicoties lielajiem atklājumiem Ēģiptē. 19. gadsimta beigās arheoloģija pārsteidza visu pasauli ar daudziem sensacionāliem atradumiem, kuri pilnīgi pārveidoja mūsu priekšstatus par senajām civilizācijām, un šo atradumu vidū izcila vieta bija Ēģiptē atrastajiem papirusiem ar ļoti interesantiem tekstiem.
Pirmos papirusus uz Eiropu atveda jau 19. gadsimta pirmajā pusē, taču tikai gadsimta beigās zinātnieki sāka saprast, cik liela nozīme tiem ir kā seno laiku vēstures izziņas avotiem. Izrādījās, ka uz nodzeltējušām papirusa loksnēm rakstītajos tekstos ir daudz tā laika ikdienas sadzīves sīkumu, kas seno vēsturnieku rakstos parasti atsāti bez ievērības. Šie šķietami nesvarīgie sīkumi saistīti ar tā laika mazā cilvēka ikdienas priekiem un bēdām, tāpēc sniedz vispusīgu ieskatu toreizējās paražās un sabiedriskajās attiecībās, bet tas ļauj ielūkoties senatnes cilvēku privātajā dzīvē, līdz ar to — ja tā varētu izteikties — oficiālajai vēsturei piešķirot spilgtākas krāsas.
Atgriezīsimies tomēr pie savas tēmas uVi pavaicāsim, kas papirusoloģijai kopīgs ar Jaunās derības tekstu pētīšanu. Izrādījās, ka milzīgajā papirusu lēvenī atrodams ārkārtīgi daudz veselu tīstokļu vai arī atsevišķu fragmentu ar Jaunās derības tekstiem. Daži no tiem radušies 3. un pat 2. gadsimtā un tātad ir gandrīz divi simti gadu vecāki nekā ar Vatikāna un Sinaja kodeksa nosaukumu pazīstamie teksti. Ja vēl piebilstam, ka šodien zinātnieki saviem lingvistiskajiem pētījumiem' var izmantot burtiski tūkstošiem fragmentu un daudz pilnīgu Jaunās derības tekstu norakstu, tad atskārtīsim, cik milzīga nozīme pa- pirusoloģijai ir biblistikā.
Šo reizēm gluži sensacionālo atklājumu vēsture sākās ar 19. gadsimta vidu, kad vācu pētnieks Konstantīns Tišendorfs nejauši atrada t. s. Sinaja kodeksu. Toreiz jauno teologu un Bībeles zinātnieku ieinteresēja Svētās Katrīnas klosteris Sinaja kalnā, par kuru jau sen bija izplatītas valodas, ka tā bibliotēkā uzglabājoties pasakainas rakstu vērtības, jo sevišķi arhaiski, gluži nepazīstami Bībeles teksti. Lai gan bija zināms, ka šā klostera mūki ne visai labprāt pie sevis redzēja ciemiņus no ārpasaules, Tišendorfs, iededzies zinātnieka kvēlē, nolēma pamēģināt laimi. Un patiesi, kaut kādā veidā viņam izdevās iemantot mūku uzticību. Meklējumi bibliotēkā tomēr būtu palikuši nesekmīgi, ja vien Tišendorfs pēdējā brīdī nebūtu ielūkojies grozā ar sadriskātiem papīriem, kas bija domāti sadedzināšanai. Sev par lielu izbrīnu, viņš starp nevērtīgu makulatūru atrada 120 lapas no grieķu Bībeles, t. s. Septuagintas, no kurām vecākās bija radušās m. ē. 4. gadsimtā. Dalu no šiem tekstiem, ko viņš saņēma kā balvu par savu atklājumu, Tišendorfs vēlāk publicēja Leipcigā.
