Protams, Bībeles pētnieki pievērsuši uzmanību šiem savādajiem noklusējumiem. Katoļu autors Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzu, šo faktu izskaidro šādi: «Parastu Romas pilsoni Tibēriia laikos Palestīnā notiekošais interesēja ne vairāk kā, piemēram, mūs kāda pravieša parādīšanās Madagaskarā vai Reunjonas salā.» Bet vēl daiļrunīgāk izsakās katoļu garīdznieks Žans Šteinmans, kurš uzrakstījis pazīstamo grāmatu «Tarsas Pāvils»: «Mūsu ēras 30. gadā kā vergs pie krusta mirst Jēzus, viens no miljoniem vergu Romas impērijā. Palestīnas ebrejiem ši%,fakts palika gandrīz nemanāms. Un, kaut arī pašā Jeruzalemē tas būtu varējis izraisīt zināmu satraukumu, vai tad civilizētie ļaudis Itālijā, Grieķijā, Mazāzijā un Ēģiptē interesētos par ebrejiem? … Ko gan šis līķis varēja nozīmēt valstī, kurā valdīja Tibērijs, bet pēc tam pie varas nāks Kaligula, Klaudijs un Nerons? Ko asinīm pārplūdinātā pasaulē nozīmē viena cilvēka nāve?»
Abi minētie autori neviļus pievērš uzmanību zināmam psiholoģiskam procesam, kurš deformē mūsu izvērtēs proporcijas attiecībā uz pagātnes notikumiem. Kristietības uzticīgie adepti, tās žilbinošo panākumu suģestēti, uzskatīja to par brīnumu un tāpēc vairs nespēja noticēt tās pieticīgajiem un dabiskajiem pirmsākumiem. Tas tad arī izraisa noslieci pārspīlēt un mitoloģizēt visus sīkumus, kas saistīti ar jaunas reliģijas dibinātāja dzīvi, kāda vērojama ne tikai evaņģēlijos, bet arī visās citās pasaules reliģiskajās sistēmās. Un, lūk, tā laika autoru klusēšana, kuri bez ievērības atstājuši ne tikai tādus šķietami brīnišķīgus notikumus kā tempļa dārgā priekškara pārplīšanu un saules aptumsumu, bet arī pa'ša Jēzus personu, mums tikai lieku reizi atgādina psiholoģisko fenomenu, kas izpaudies nesaskaņā starp vēsturisko īstenību un atšķirtībā mītošo, tikai savu ticējumu lokā paliekošo pirmo kristiešu draudžu iztēli, nesaskaņā starp grieķu un romiešu apkārtējās sabiedrības vienaldzību un saujiņu sava skolotāja mācības aizrautu cilvēku, kuri uzskatīja sevi par «brāļiem un māsām iekš Kristus», ļaudamies iracionāliem jūsmīgiem sapņojumiem un ilgām. Brīnumainā pasaule, kurā dievs miris krusta nāvē un pēc tam augšāmcēlies, viņiem šķita īstenāka par reālo pasauli, ar ko tiem diendienā nācās saskarties. Bet ebrejiem un pagāniem krustā sistais Jēzus, kā izsakās Šteinmans, bija tikai «viens no miljoniem vergu Romas impērijā».
Daži Bībeles zinātnieki, nespēdami samierināties ar šādu izskaidrojumu, nododas cerībām, ka sākotnēji tomēr pastāvējuši rakstīti avoti, kuros pieminēts Jēzus, tikai karu un politisko pārmaiņu vētrās tie gājuši bojā. Romas lielajā ugunsgrēkā Nerona valdīšanas laikā, piemēram, sadedzis viss valsts arhīvs, kurā varētu būt bijuši dokumenti par Jēzu, kaut vai Poncija Pilāta atskaites. 70. gadā Tits ieņēma un nopostīja Jeruzalemi. Reizē ar templi un blakus celtnēm droši vien sadeguši arī sinedrija protokoli, kuros_ vajadzēja būt materiāliem Galilieša lietā. Karš Palestīnā plosījās septiņus gadus, turklāt tas bija nikns, asiņains un postīgs. Simtiem tūkstošu ebreju tika aizvesti gūstā vai mira krusta nāvē. Romieši Palestīnā sistemātiski nopostīja visus dievnamus, bet tajos atrastos svētos rakstus un dokumentus sadedzināja sārtos.
Runājot par pirmajiem Jeruzalemes kristiešiem, Jēzus misijas aculieciniekiem, jāatzīmē, ka šeit stāvoklis bija citāds. Kristieši negribēja piedalīties ebreju dumpī un 66. gadā izceļoja uz Pellas pilsētu Aizjordānā. Tā kā Kumranā atrastie tīstokļi liecina, ka viņiem tuvu stāvošajai sektai bijusi sava literatūra, tad jāuzskata par iespējamu, ka tāda bija arī izceļotājiem no Jeruzalemes. Šādā gadījumā viņi to būs paņēmuši sev līdzi. Viņi bija jūdeokristieši, kuri,ievēroja visus rituālos priekšrakstus, tai skaitā arī apgraizīšanu. Pellā viņi •— kā tas vispār mēdz būt trimdā — vēl stingrāk pieturējās pie Mozus ticības un uzskatīja Jēzu tikai par ebreju pravieti un mesiju. Apvienojušies ebionītu sektā, viņi tur pastāvēja vairākus desmitus gadu, arvien vairāk attālinādamies no kristietības galvenā virziena, kurš Pāvila un helēnisma ietekmē zaudēja saikni ar jūdaismu. Pakāpeniski viņi pazuda no vēstures lapām: daļa sektas locekļu atgriezās, tēvu reliģijas klēpī, bet daļa ieplūda apkārtējā helēnismā. Jādomā, ka reizē ar sektu neglābjami pazudusi arī literatūra, ko bija veidojuši šie visautentiskākie Nacarieša mācekļi. Varbūt tomēr kādreiz, pateicoties kādai laimīgai nejaušībai, kaut kas no šīs hipotētiskās literatūras atradīsies. Par šādu iespēju liecina kaut vai 1966. gadā arābu tulkojumā atrastais polemiskais traktāts, kurš neapšaubāmi radies ebionītu vidē. Sīkāk par to parunāsim vēlāk, tagad tikai piebildīsim, ka tas asi uzbrūk Pāvilam par šķietamo neuzticību Jēzus mācībai, pasludinot, ka Jēzus pats bijis dievs un pestītājs.
