Kā pierādījumu tam, cik nepieciešami atdalīt evaņģēliju fabūiu no to morālā satura, lai paglābtu kristietisko kerigmu no mītiem, Bultmanis piemin evaņģēlistu sludināto kosmoloģiju. Visums, pēc viņu priekšstatiem, sastav no trim stāviem: debesīm, zemes un elles. Debesīs mīt dievs ar saviem eņģeļiem, ellē apakš zemes valda sātans ar savu velnu un dēmonu varzu, bet zeme, kur uzturas mirstīgie, ir nemitīgs cīņas lauks starp abiem pārdabiskajiem spēkiem. No mūsdienu saprātīgā cilvēka nevaram gaidīt, lai viņš šo mītisko pasaules ainu uztvertu nopietni, lai ticētu tam, kam ticēt liek Bībeles burtiskās izpratnes piekritēji.
Tas pats attiecināms arī uz evaņģēlijos pasludināto eshatoloģiju, starp citu, uz Jēzus solījumu, ka viņš atgriezīsies un zemes virsū nodibinās debess valstību, turklāt tik drīz, ka to sagaidīšot pat viņa mācekļi. Šis solījums, kurš Jēzus mutē, liekas, ielikts pēc viņa nāves un glorifikācijas, nav piepildījies vēl līdz šai dienai, un interpretācijas, kas šim apokaliptiskajam pravietojumam piešķir alegorisku jēgu, pašā faktā neko negroza.
Visus evaņģēliju nostāstus par pārdabiskām parādībām, piemēram, mirušo uzmodināšanu, Marijas pasludināšanu, šķīsto ieņemšanu, augšāmcelšanos un debesbraukšanu, Bultmanis nosauc par «mitoloģisko valodu», ar kuras palīdzību kristieši centušies izsacīt dziļu pārliecību par Jēzus vienreizējo, neatkārtojamo pestītāja lomu cilvēces vēsturē.
Tā kā evaņģēliji veidojušies tikai no tradīcijām, līdz ar to no mītiem, un mums nav iespējams uzzināt, kāda īstenība aiz šiem mītiem slēpjas, tad, protams, mēs arī nezinām, kāds bijis vēsturiskais Jēzus. Saskaņā ar teoriju par evaņģēliju mītisko raksturu Bultmanis nonāca pie secinājuma, ka reliģijas Kristus ir ekstremāli atšķirīgs no tā Jēzus, kurš kā apkārtstaiģājošs pravietis klīdis pa Palestīnas ceļiem un takām.
Daudzi Bībeles pētnieki savos darbos pierādījuši, ka Jēzus laicīgā dzīve biogrāfiskās kategorijās nav rekonstruējama. Tomēr ir izveidojusies pētnieku grupa, kas pūlas Jēzus dzīves un mācības noslēpumus izdibināt netieši, pakļaujot sīkai analīzei vēsturiskās reālijas, kuras
pastāvēja ap viņu un veidoja viņa darbības fonu. Runa šeit ir par sabiedriskiem un politiskiem apstākļiem, par ģeogrāfiju, paražām, ekonomiku un reliģiskiem ticējumiem, ar vārdu sakot, par visu, kas neapšaubāmi ietekmējis kā paša Jēzus, tā arī viņa vēlāko sekotāju personību. Šo novatorisko meklējumu kalvē jau gūti ievērības cienīgi rezultāti, kuri ļauj mums vieglāk izprast jaunās reliģiskās kustības rašanās un attīstības vēsturiskos un psiholoģiskos procesus m. ē. 1. un 2. gadsimtā.
Lasot Jauno derību, gūstam iespaidu, ka Jēzus darbojies vēsturiskā vakuumā, ka, atskaitot evaņģēlijos aprakstītos notikumus, nekā cita pasaulē nav bijis. Tas ir par iemeslu šai it kā dekonkretizētu faktu specifiskajai atmosfērai, ar kuru sastopamies evaņģēlijos. Pateicoties šādai vēstījuma manierei, rodas tas neizprotamais, mīklainais Jēzus tēls, kurš mūs satrauc ar savām līdz galam neizrunātajām patiesībām, bet kurš reizē ar to ir arī evaņģēliska miera un aprimtības, gandrīz vai idillisku noskaņu pārpilns. Dziļi traģiskus akcentus tas gūst tikai klusās nedēļas ciešanu atainojumā.
Taču patiesībā laikmets, kurā darbojās vēsturiskais Jēzus un viņa mācekļi, nepavisam nelīdzinājās idillei. Palestīnas ebreju uztverē tie bija bezgala traģiski gadi, gadi ar tūkstošiem krustā sistu nevainīgu upuru, gadi, kuros valdīja romiešu okupantu baismīgā varmācība, ebreju monarhu un prokuratoru patvaļa, pērkamo priesteru augstprātība, slepkavīgs terors, vispārēja anarhija un jo bieži notiekošie apspiesto tautas masu slaktiņi.
Jaunās derības lasītāji parasti nezina apstākļus, kādos dzīvojis un savu mācību sludinājis Jēzus. Pirmām kārtām mēs nedrīkstam aizmirst, ka Palestīna nebija vienveidīga un vienota zeme. Gluži pretēji — to sašķēla daudzas ģeogrāfiskas, politiskas, etniskas, reliģiskas un sociālas atšķirības. Pēc Hēroda Lielā nāves romieši panāca, ka viņa ķēniņvalsts tika sadalīta četros novados jeb t. s. tetrarhijās, kurās par vietvalžiem iecēla mirušā ķēniņa tiešos mantiniekus. Kopš m. ē. 6. gada Jūdeja un Samarija tika pakļautas Romas ķeizara ieceltam proku- ratoram. Galilejā šajā laikā valdīja mums no Jaunās derības pazīstamais Hērods Antips, kurš nepareizi tiek dēvēts par ķēniņu.
Gar lielajiem tirdzniecības ceļiem šajā laikā izvietojās helēniskās pilsētas ar nelieliem ebreju geto rajoniem
