iekšpus to mūriem. Apvienotas visai vaļīgām saitēm saistītā federācijā, ko sauca par Dekapoli (Desmitpile), tās bija pilnīgi neatkarīgas no tetrarhiem, kaut arī pakļāvās ķeizara varai. Kā ar savu demokrātisko pašpārvaldes struktūru, tā arī ar aktīvo un rosīgo tirdzniecisko darbību tās atgādināja viduslaiku Eiropas Hanzas pilsētas. Visnotaļ Palestīnā skanēja grieķu valoda, un iespējams, ka šo valodu zināja arī Jēzus. Pat Jūdeja, kas veidoja jūdaisma enklavu, kurā diendienā runāja aramiešu valodā, nespēja atvairīt šo helēnisma infiltrāciju.
Visa Palestīna bija maniakāla naida un fanātisma sērgas pārņemta. Cita citu ienīda atsevišķas etniskas grupas, kurām bija lemts dzīvot vienkop, naids valdīja arī starp ebrejiem, kas bija dzimuši un dzīvoja dažādos zemes novados. Mums jau zināms, ar kādu nicinājumu Jūdejas iedzīvotāji izturējās ne tikai pret ķecerisko Samariju, bet arī pret ortodoksālo Galileju, kur prāva pagānu iedzīvotāju daļa runāja grieķiski, bet ebreji lietoja kādu nonievātu, dialektiski atšķirīgu aramiešu valodas izloksni (atcerēsimies ainu ar Pēteri virspriestera pagalmā!).
Situācija Palestīnā bija ļoti saspringta. Helēniskajās pilsētās jebkura niecīgākā iemesla pēc sākās ebreju grautiņi, bet Jūdejas iedzīvotāji, kad vien tas bija iespējams, asiņaini atmaksāja par šiem ekscesiem. Samariešu rīcība nebija labāka: no Galilejas uz Jeruzalemi ejošos svētceļniekus, kas bija spiesti šķērsot viņu zemi, tie jo bieži aplaupīja un palaikam pat nogalināja.
Mēs jau agrāk ieminējāmies par ebreju sabiedrības sašķelšanos antagonistiskās sektās un politiskos grupējumos. Tie atspoguļoja ne tikai atšķirības reliģiskos ticējumos, bet arī bezdibeni, kāds pastāvēja starp bagātajiem un nabagiem. Garīdznieki ar augsto priesteri priekšgalā, kā arī pārticībā dzīvojošie ebreju vecajie bija galvenokārt saduceji. Bīdamies par saviem amatiem, varu un mantību, šie aristokrātijas pārstāvji piekopa sadarbības politiku ar Romu. Par šī sabiedriskā slāņa varenību liecina fakts, ka Jeruzalemē bija divdesmit tūkstoši priesteru, neskaitot Ievītus, kuri templī izpildīja visdažādākos palīgdarbus. Divdesmit tūkstoši priesteru pilsētā, kurā, pēc vēsturnieku aplēsēm, bija augstākais 120 līdz 150 tūkstoši iedzīvotāju! Jēzum — atnācējam no tālās un dumpīgās Galilejas, kurš iedrošinājās izvērst aģitāciju tempļa pagalmā, šādos apstākļos nebija itin nekādu izredžu palikt dzīvam.
Farizeji — otra lielākā ebreju sekta izauga tieši no tautas masu kustības. Fanātiski pieķērušies sentēvu reliģijai, tie nesatricināmi ticēja drīzai mesijas atnākšanai, kurai vajadzēja viņus paglābt no romiešu verdzības. Me- siāniskā degsmē viņi noveda sevi reliģiskas ekstāzes stāvoklī, sapulcējušies vienuviet, gavēja un skaitīja lūgsnas, sludināja dieva dusmas un pastaro tiesu. Visdažādāko viltvāržu mesiju, praviešu un šarlatānu vadībā viņi kā siseņi bariem devās tuksnesī vai uz tradīcijās izdaudzinātiem apvidiem, izraisīdami visā zemē jukas, bailes un nemieru.
Romieši, protams, reaģēja ātri un ļoti nežēlīgi. Impērijas kareivji slepkavoja, spīdzināja, laupīja un dedzināja, savā nicinājumā vairs neatšķirdami vainīgos no nevainīgiem, apbruņotos no neapbruņotiem. Jozefs Flā- vijs apgalvo, ka pēc kāda dumpja apspiešanas Jeruzalemē vien sisti krustā divi tūkstoši ebreju. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka par atbildi visam tam radās zelotu un sikariju (dunčinieku) grupas, kuras romiešiem un viņu pakalpiņiem pieteica karu uz dzīvību un nāvi.
Talmudā lasāma doma, ka «Izraēls kritis verdzībā tāpēc, ka zemē uzradušās divdesmit četras atšķirīgas sektas». Patiesi, dažādie nogrupējumi apkaroja cits citu ar neredzētu niknumu, un neviens nevarēja būt drošs par rītdienu. Tā, piemēram, dunčinieki nodūra pat virspriesteri Jonatānu. Ebreju valdnieki un augstie priesteri lietoja despotiskus līdzekļus, visnotaļ ieviesa piespiedu darbus, masu turēšanai paklausībā izveidoja plašu spiegu un ziņotāju tīklu. Jozefs Flāvijs raksta, ka visur Palestīnā, pilsētās un ciemos, spiegi aizvien rosījušies ļaužu vidū un viņu nelietīgās darbības rezultātā cilvēki bieži tika izsūtīti, ieslodzīti cietumos un pat nogalināti. Iz- spiegošana un nodevība pieņēma epidēmijas apmērus, un šāda stāvokļa tāla atbalss ir laikam nostāsts par Jūdu. Mēs jau rakstījām, ka grūti pateikt, vai Jūda bija reāls tēls, vai arī tikai personifikācija,, tā laika drūmo notikumu teiksmaina projekcija.
