Dažas no autentiskiem Palestīnas avotiem nākušas pamatziņas par Jēzus dzīvi bija saglabājušās, neraugoties us sakaru pārtrūkumu starp abiem kristietības nozarojumiem, un noderēja par serdeni, ap kuru tautas fantāzija līdzīgi statuju veidojošam tēlniekam izstrādāja savu jauno Jēzus veidolu, kas nebija vairs ebreju pravietis, bet gan universālistisks mesija, visu pasaules tautu glābējs un pestītājs. Tieši ar tāclu Jēzu Kristu mēs sastopamies evaņģēlijos, kuri radās daudz gadu pēc Jeruzalemes nopostīšanas un jūdeokristiešu bēgšanas uz tālo Peliu, tātad jau tādā laikposmā, kad starp abiem kristietības nogrupējumiem vairs nebija nekādu kontaktu. Helēniskajās pilsētās un ciemos bija uzaugusi jau pavisam jauna kristiešu paaudze, kura bija audzināta helēniskās kultūras gaisotnē un kurai bija svešs viss, kam bija kāds sakars ar Jūdeju un tās ortodoksiju.
Jaunais Jēzus Kristus veidols neradās tautas iztēles patvaļīgas rotaļas rezultātā. Konkrēto materiālu tam sniedza tā laika divi galvenie domas strāvojumi — jūdaisms un helēnisms. Vispirms pakavēsimies pie pirmā no šiem strāvojumiem. Šeit jāņem vērā, ka ceļu jaunajai reliģijai plašā pasaulē pavēra ebreji, un tāpēc arī kristieši Veco derību uzskatīja par svētiem rakstiem. Tā kā viņi bija dziļi pārliecināti, ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija, vajadzēja tikai svētajos rakstos sameklēt atbilstošus tekstus, lai pareizi rekonstruētu viņa piedzimšanas laiku, vietu un apstākļus, pastrādātos brīnumdarbus, viņa nāves veidu un tās eshatoloģisko nozīmi, augšāmcelšanos un apsolīto atgriešanos, gūstot garīgu triumfu pār ļaunuma varu. Precīzi tā, kā to bija paredzējuši pravieši. Franču reliģijas zinātnieks Enšlēns apgalvoja, ka visa evaņģēlijos aprakstītā Jēzus dzīve ir uz prasmīgi atlasītiem Vecās derības tekstiem balstīta rekonstrukcija.
Tiem cilvēkiem, kuri pielietojuši šo savdabīgo metodi, nevar pārmest, ka viņi izdarījuši apzinātu viltojumu. Viņi vadījās paši no savas, īpatnējas loģikas: ja pravieši kaut ko tādu ir pareģojuši, tad Jēzus dzīvē tam arī vajadzēja piepildīties. Tāpēc viņi nemaz neslēpj, no kādiem avotiem aizguvuši savu informāciju, un evaņģēlijos mēs ik uz soļa sastopamies ar norādēm, ka tas un tas tā noticis, lai piepildītos praviešu paredzējums. 2. gadsimta polemists Irenejs savā darbā «Adversus haereses» («Pret ķecerību») raksta: «Es ticu svētajam garam, kurš ar praviešu muti pasludinājis atpestīšanu, Jēzus Kristus, mūsu kunga atnākšanu un piedzimšanu caur svēto jaunavu, viņa mokas un augšāmcelšanos, un uzkāpšanu debesīs sava tēva slavā.» Vēl precīzāk šajā jautājumā izteicies 2. gadsimta apoloģēts svētais Justīns. Savā «Apoloģijā» viņš saka: «Ar praviešu muti svētais gars iepriekš visu pateicis par Jēzus dzīvi.»
Vecā derība, kā zināms, ir dažādu grāmatu sakopojums, kuras sarakstījuši dažādi autori dažādos laikos. Tāpēc tajā daudz gan vēsturisku, gan idejiski morālu pretrunu. Taču šis apstāklis svēto rakstu kristiešu skaidrotājiem nebija nekāds šķērslis. Viņi vienkārši izvēlējās tādus tekstus, kuri viņu mērķiem bija noderīgi un kuros varēja sameklēt kaut kādus uz Jēzus Kristus dzīvi attiecinātus mājienus.
Ja atbilstoša teksta vietā šie mājieni nebija pietiekami skaidri un droši, tad alegoriskas interpretācijas ceļā tajā tika sameklēti apslēpti, aizmaskoti pravietojumi. Šāda izrīcība viņos nemodināja ne mazākās šaubas, jo alegorisko skaidrojumu metodei tajos laikos bija bagātīgas tradīcijas un nevienam ne prātā nenāca šaubīties par tās pareizību. Šo metodi pielietoja jau svēto rakstu ortodoksālie skaidrotāji, taču sevišķi plaši to izvērsa tie ebreji, kuri runāja grieķiski un pazina tikai Septuagintu. Uzauguši helēniskās kultūras centros, viņi sadūrās ar problēmu, kā saskaņot apgūto grieķu kultūru ar reliģiju, •ko tie bija mantojuši no tēviem. Viņu visizcilākais pārstāvis bija mums jau pazīstamais Aleksandrijas Filons. Viņa metodi meklēt svētajos rakstos dziļāku, alegorisku domu vēlāk pārņēma Justīns, Klēments un Origēns ar nolūku Vecās derības tekstos atrast pamatojumu attīstības procesā esošajai kristietības teoloģijai, kura pakāpeniski uzsūca helēnisma reliģiskās un filozofiskās koncepcijas.
Aplūkojot dažus brīnumdarbus, ko esot paveicis Jēzus, mēs varam zināmā mērā vērot evaņģēliju nostāstu tapšanas mehānismu un to ierosmi Vecās derības tekstos. Taču vispirms šeit jāpasvītro, ka visvecākajos, līdz ar to visticamākajos kristietības avotos, un proti, apustuļu vēstulēs, nav ne mazāko norādījumu, ka Jēzus būtu bijis brīnumdaris, kurš dziedinājis slimos un pamodinājis mirušos. Vispārsteidzošākais tomēr ir tas fakts, ka pat Pāvils, kurš taču bija uzturējies Jeruzalemē un tur stājies kontaktos ar Jēzus mācekļiem, par šiem brīnumdarbiem itin neko neraksta un arī pats nekad nevienu nav mēģinājis izdziedināt. Vēl vairāk — kā tas redzams no viņa pirmās vēstules korintiešiem (12:28), Pāvils pret brīnumdarbiem un slimnieku dziedināšanu izturas ar tikko slēptu nevērību, reliģiskā ziņā uzskatīdams to par otrās šķiras jautājumu.
