Pastāv vēl viens jūdaistisks avots, no kura kristietība smēlusies savus strukturālos un doktrinālos jēdzienus, avots ar fundamentālu nozīmi, taču atklāts tikai 1947. gadā, kad beduīnu tamīru cilts apmetās Nāves jūras ziemeļaustrumu krastā, lai pie Ain-Fešas avota piepildītu ādas maisuš ar svaigu ūdeni un dotu atpūtu nogurušajiem kamieļiem. Atpūtas laikā viens no beduīnu zeņķiem, meklēdams klintainē noklīdušu kazlēnu, pēkšņi pamanīja šauru un dziļu klinšu spraugu. Pieliecies viņš ielūkojās tajā, bet, tumsā neko nespēdams saskatīt, sāka mest spraugā akmeņus. Pēc kāda laika zēns izdzirdēja it kā plīstoša māla trauka blarkšķuš, tādēļ tūlīt atveda šurp savu rotaļu biedru, un abi zēni, izsprauku- šies pa šauro ieeju, nokļuva iegarenā alā. Klinšu pamatne tur bija noklāta ar māla trauku suķēm, bet starp tām vietumis stāvēja aizzīmogoti cilindrveida māla trauki. Ar nepacietībā drebošām rokām zēni citu pēc cita atvēra traukus, cerēdami tajos atrast dārgumus. Taču abi jutās vīlušies, jo tur bija tikai kaut kādi saķepuši tīstokļi, no kuriem uzdvesa nepatīkams puvuma smārds. Kā vēlāk izrādījās, tīstokļi bija garas, no aitādu gabaliem sašūtas un ar senlaicīgām ebreju rakstu zīmēm aprakstītas sloksnes.
Beduīni tīstokļus izlika pārdošanai, taču tik drīz neviens neatskārta to īsto vērtību. Bet vēlāk, kad apjēdza, ka uz ādām uzrakstītajos tekstos ieslēpts vesels bojā gājis vēstures posms, par tiem maksāja jau tūkstošiem dolāru. Dala tīstokļu nokļuva Amerikas orientālistikas institūtā, un pie to pārlūkošanas ķērās viens no mūsdienu izcilākajiem orientālistiem Viljems F. Olbraits. Ieskatījies tajos ar lupu, amerikāņu zinātnieks jutās kā zibens ķerts. Viņš tīstokļus nosauca par «absolūti neticamu atradumu» un «mūsu gadsimta vislielāko atklājumu rakstu pirmavotu jomā».
Par ko īsti bija runa? Par spīti daudzgadīgiem neatlaidīgiem meklējumiem Palestīnā, vissenākais Vecās derības ebreju teksts, kādu izdevās atrast, bija diezgan vēla m. ē. 9. gadsimtā izdarīta kopija. Bet tagad Olbraits izteica domas — un tās apstiprināja ar oglekļa izotopa C
Zinātnieki sāka lauzīt galvas, kā teksti varēja nokļūt Nāves jūras piekrastes klinšu alās. Un tad pievērsās netālu esošajām drupām, kuras līdz šim uzskatīja par romiešu cietokšņa atliekām. Arābi tās sauca par Hirbet-Kumranu. 1951. gadā speciāla zinātniska ekspedīcija tur uzsāka sistemātiskus arheoloģiskus darbus. Rezultāti izrādījās pārsteidzoši.
Noskaidrojās, ka tās ir no tēstiem akmeņiem celtas ēkas drupas, ko kādreiz sedzis jumts no palmu stumbriem, niedrēm un māliem. Telpu kompleksā izdevās noteikt ēdamzāli, virtuvi, amatnieku darbnīcas, atejas, divus peldbaseinus ar rituālu nozīmi un, kas visinteresantākais, t. s. «skriptoriju» jeb plašu istabu, kur strādājuši pārrakstītāji. Tur bija saglabājušās no ķieģeļiem mūrētas pultis un pat bronzas un māla tintnīcas, kurās atrada izžuvušas tintes paliekas. Podnieku darbnīcā starp daudzām suķēm stāvēja cilindriski māla trauki, kas līdzinājās tiem, kurus beduīni bija atraduši alās. Nevarēja būt nekādu šaubu, ka tīstokļi piederējuši šo plašo telpu apdzīvotājiem.
Arheologi no drupām izraka lielu depozītu — 553 sudraba monētas, kas neapšaubāmi bija paslēptas no laupītājiem. Šī monētu kolekcija atļāva numismātiem precīzi nosacīt, ka dzīve šeit plaukusi no 2. gadsimta p.m.ē. vidus un ka viss pēkšņi aprāvies m.ē. 70. gadā, t. i., pēc tam, kad romieši bija nopostījuši Jeruzalemi. Pārogļo- jumi drupās liecināja, ka katastrofas cēlonis bijis briesmīgs ugunsgrēks.
Ebreju vēstures speciālistiem nebija grūti drupas identificēt. Tas bija ebreju esēnu sektas klosteris, bet šīs sektas draudzes bijušas gandrīz vai katrā Palestīnas pilsētā un ciemā un vēlāk pat diasporas ebreju vidū. Kumranas klosteris bijis šīs sektas galvenais centrs. Tā, piemēram, romietis Plīnijs Vecākais stāsta, ka savā laikā, uzturēdamies Palestīnā, viņš apmeklējis kādu esēnu klosteri pie Nāves jūras. Nav gandrīz nekādu šaubu, ka Plīnijs ciemojies šajā klosterī, kura drupas Kumrānā saglabājušās līdz mūsu dienām. Par esēniem rakstījuši arī ebreju vēsturnieki Jozefs Flāvijs un Aleksandrijas Fi- lons.
