Pāvila prātā radusies ideja, ka Jēzus bijis pestītājs un dievs, kurš ar savu krusta nāvi izpircis cilvēces grēkus, bija kaut kas pilnīgi jauns. Ebrejiem priekšstats par mesiju bija pavisam citāds. Viņu izpratnē mesijam nebija dievišķīgas iedabas, tas nebija «dieva dēls» šā jēdziena kristietiskajā nozīmē. Vecās derības mesija bija izcils vīrs un pravietis, kuram Jahve uzticējis speciālu misiju, tomēr tikai cilvēks. Viņa uzdevums nebija izpirkt cilvēces grēkus un pavērt tai ceļu uz debesīm, bet nodibināt jaunu kārtību un jaunu Izraēla ķēniņvalsti zemes virsū. Tā to bija sapratis Stefans, teikdams savu slaveno runu sinedrija priekšā, tā to saprata Jeruzalemes jūdeo- kristieši. Viņu pēcnācēji, kā rāda atrastie dokumenti, apsūdzēja Pāvilu par to, ka viņš, sludinādams Jēzus dievišķīgo būtību, esot atkāpies no svētajiem rakstiem.
Jēzus deifikācijas process helēniskajā nozīmē atrada atspoguļojumu semantiskajās izmaiņās, kādas pieredzēja ebreju termins «dieva dēls». Tajā laikā, kad Jēzus uzturējās Galilejā un Jūdejā, šim vārdam nebija tāda nozīme, kādu mēs tam piešķiram tagad. Jēdziens «dieva dēls» neietvēra sevī dievišķības jēdzienu. Dieva dēli bija visi ebreji, un tieši ar to viņi atšķīrās no citām tautām. Piektajā Mozus grāmatā Jahve uzrunā savu tautu šādiem vārdiem: «Jūs esat tā kunga, sava dieva bērni» (14:1); Jesajas grāmatā lasām: «Klausaities, debesis, un ņem labi vērā, zeme, jo tas kungs runā: «Es uzaudzināju bērnus un iecēlu viņus dzīvē augstā godā…»» (1:2). Un arī Jeremijas grāmatā dievs kaunina ebrejus, nosaukdams tos par saviem bērniem (3:22).
Tieši šāda sinkrētiska ceļa turpinājumā beidzot radās cildenā doktrīna, ka Jēzus Kristus ir dieva dēls, kurš sūtīts zemes virsū, lai ar savām ciešanām un krusta nāvi izpirktu cilvēces sākotnējo grēku, tāpat arī ticība viņa otrreizējai atnākšanai un debess valstības nodibināšanai zemes virsū. Tādā veidā radās jauns dramatisks mīts, kurš pārspēja pagānu mistērijas ar to, ka ētiski un teoloģiski bija daudz nobriedušāks, jo ietvēra sevī bez izņēmuma visus cilvēkus, kā bagātos, tā nabagos, kā spēcīgos, tā vājos.
Kristietība, kā mēs to centāmies šajā grāmatā parādīt, nebija cilvēces vēsturē nekas ārkārtējs un neizskaidrojams, nebija nekāda pārdabiska parādība. Kā visi citi ticējumi, arī kristietība ir tikai viens no etapiem vispārējo reliģisko koncepciju attīstībā un cilvēka pašapzinā- šanās grūtajā izaugsmē, kas turpinās no sirmās šumeru pagātnes līdz mūsu dienām.
Jau 19. gadsimta vidū teoloģiskās skolas dibinātājs Tībingenē Ferdinands Baurs rakstīja: «Kristietības būtība nav Jēzus persona, bet gan abstrakta ideja, kura izstrādāta daudzu gadsimtu gaitā jau pirms mūsu ēras.» Bet pazīstamais beļģu reliģijas vēsturnieks Kimons savu pētījumu rezultātus rezumēja šādos vārdos: «Iepazīstoties ar Romas impērijas reliģijas vēsturi, kjūst arvien redzamāks tas fakts, ka kristietības triumfs ir reliģisko ticējumu ilgas evolūcijas kulminācijas punkts.» Tātad nevar būt ne runas par kaut kādu sevišķu kristietības oriģinalitāti, jo tās izcelsme ir nepārprotami saistīta ar jūdaisma, helēnisma un pat Persijas, Indijas un Mezo- potāmijas reliģiskajiem strāvojumiem.
Par vēsturiskā Jēzus dzīvi mūsu zināšanas ir loti trūcīgas. Jaunajā derībā atrodamā informācija ir jau pilnīgas mitoloģizācijas rezultāts, kur zudumā gājis gandrīz viss ar Jēzus patieso dzīvi saistītais. Tādā kārtā Jēzus kļuvis par vienu no daudzajiem tipiskajiem tēliem reliģisko kultu vēsturē, bet zaudējis tieši to, ko evaņģēlisti gribējuši pasvītrot: savu vienreizīgumu un neatkārtojamību.
Laikam gan vienīgais ar Jēzus personību saistītais būtiskais atklājums, kuram Z. Kosidovskis pagājis garām, ir nesen publicētais Jozefa Flāvija liecības tulkojums arābu valodā (par pašu Jozefu Flāviju un vina darbiem grāmatas_ autors runā diezgan plaši). Šis tulkojums atrodams Ēģiptes bīskapa Agapija manuskriptā, kas aptver «vispārējo» vēsturi līdz 10. gadsimtam. Agapija^ citētajā versijā sacīts: «Šajā laikā dzīvoja vieds cilvēks, kuram vārdā bija Jēzus. Visa viņa dzīve bija nevainojama, un viņš bija plaši pazīstams ar savu tikumību, un daudz ļaužu no ebrejiem, kā arī no citām tautām kļuva par viņa mācekļiem. Pilāts viņam piesprieda nāvi, sitot krustā. Bet tie, kas bija kļuvuši par mācekļiem, neatteicās no viņa mācības. Tie stāstīja, ka viņš tiem parādījies trīs dienas pēc sišanas krustā un ka viņš tolaik bijis dzīvs; tādā kārtā viņš varbūt patiesi bijis mesija, par kura brīnumainajiem darbiem mums pavēstījuši pravieši.»
