Tāpat stoicismam ir liela loma mesiānisko noskaņu izveidē, kuras izpaudās pestītāja gaidās. Vecās un jaunās ēras mijā tas bija jaužams jau arī pašā Romā. Varšavas universitātes profesors Kazimežs Kumaņeckis savā «Senās Grieķijas un Romas kultūras vēsturē» apgalvo, ka antīkā pasaule bija gatava pieņemt tādu ticību kā kristietība. Lielu pārmaiņu nojausma pasaulē saskatāma, piemēram, Vergilija slavenajā ceturtajā eklogā, bet «Eneīdā» ir tik pārsteidzošas Tnēsiānisma tendences, ka kristiešu rakstnieks Laktantijs dēvē Vergīliju par «pirmo no mūsējiem», t. i., par pirmo kristieti.
Taču šajā ziņā visapbrīnojamākā ir viena no romiešu stoiķa Senekas pazīstamajām traģēdijām «Herkuls Etas kalnā», par kuru Enšlēns izteicies, ka daudzi tās fragmenti atgādinot evaņģēliju. Tās varonis ir dieva dēls Herkuless, kurš vienkārša cilvēka izskatā parādās zemes virsū, lai cilvēkiem nestu mieru. Pēc tam viņš nomirst tāpat kā parasts mirstīgais, bet viņa nāves diena reizē ir prieka diena, jo, izpildījis savu misiju, viņš ar slavu uzkāpj debesīs, atgriezdamies pie sava tēva. Sene- kas rakstos mēs turklāt sastopamies ar apgalvojumu, ka dievs ir mūsu tēvs («deus est parens noster»), tāpat ar pasaules bojā ejas un augšāmcelšanās ideju. Tāpēc arī dažs labs savā laikā bija sācis ticēt, ka Seneka bijis kristietis. Viņa šķietamā sarakste ar apustuli Pāvilu, ko visumā diezgan neveikli viltojis kāds mistifikators, tika lasīta ar bijību, un par tās autentiskumu nešaubījās pat Tertuliāns un svētais Augustīns.
Mūsu ļoti konspektīvi ieskicētā helēnisko reliģijas strāvojumu panorāma nebūtu pilnīga, ja mēs neņemtu vērā to faktu, ka laikmets, kad spārnus izpleta un nostiprinājās kristietība, bija raksturīgs ar neparasti tolerantu sinkrētismu, ko var uzskatīt par ārkārtīgi interesantu un savā ziņā unikālu parādību visā cilvēces vēsturē.
Neraugoties uz savu noslēgtību, atsevišķie reliģiskie kulti cits no cita neizolējās. Gluži otrādi! Tie nemitīgi cits uz citu iedarbojās, savstarpēji papildinoties ar teoloģiskām un rituālām koncepcijām. Šī dzīvā apmaiņa izpaudās tajā īpatnējā parādībā, ka dažādus dievus viegli identificēja, uzskatot, ka zem atšķirīgiem vārdiem slēpjas viens un tas pats, visiem cilvēkiem kopīgais dievs. Dionīsu identificēja ar Osīriju, Isīdu ar Dēmetru, jā, dažās helenizēto Mazāzijas ebreju aprindās pat Jahve tika iedēvēts grieķu vārdā — Theos Hypsistos, kas bija viens no daudzajiem Zeva vārdiem.
Tolaik atradās cilvēki, kuri pieslējās vairākiem reliģiskiem kultiem, neredzēdami tādā rīcībā nekā nosodāma. Ķeizars Adriāns rakstīja no Aleksandrijas konsulam Servijam: «Šeit Serapīda pielūdzēji ir kristieši, bet tie, kas sevi dēvē par Kristus bīskapiem, pielūdz Sera- pisu.» Romiešu vēsturnieks, viens no slavenā ķeizaru biogrāfiju krājuma līdzautoriem Elijs Lamprids par ķeizaru Aleksandru Severu_ raksta, ka tam mājās kapelā līdzās stāvējuši Kristus, Ābrahāma un Orfeja tēli.
Šādu noskaņu dokumentāli liecinieki ir līdz mūsu dienām saglabājušies tā laika kapu uzraksti. No tiem bieži vien nav iespējams nosacīt, pie kāda kulta piederējis nelaiķis. Šo uzskatu frazeoloģija' ir tāda, ka mirušais būtu varējis piederēt tiklab pie kāda pagānu kulta kā pie kristiešu ticības vai ari pie abām reliģijām reizē.
Šī nemierīgi pulsējošā pasaule, kurā krustojās reliģiskie un filozofiskie strāvojumi, bija arī Jēzus Kristus piekritēju pirmo paaudžu pasaule. Nav iedomājams, ka viņi šādos apstākļos būtu spējuši nepakļauties tās ietekmei, tās visaptverošajai, saspriegtajai garīgajai atmosfērai, jo sevišķi tāpēc, ka viņi daudzās helēniskajās pilsētās un ciematos vēl joprojām bija mazākumā. Amerikāņu vēsturnieks, pazīstamās grāmatas «Vēstures rītausmā» autors H. Dž. Millers raksta, ka, pēc zinātnieku aplēses, Konstantīna Lielā laikos pie kristīgās ticības piederējuši tikai ap 10% valsts iedzīvotāju. Bet kāds Efesas bīskaps, kuru Justiniāns bija izsūtījis uz Mazāzijas piekrastes apvidiem, paguvis nokristīt veselus septiņdesmit tūkstošus vietējo iedzīvotāju. Tas skaidri liecina, ka pārsvars tur vēl bija elkdievībaā pusē.
Atpestīšanas kultiem ar saviem drūmajiem, noslēpumainajiem rituāliem, ar savu «sāpju māti» [mater dolo- rosa), ar raibajām eksaltētajām procesijām, ar ciešanu izrādēm, kur satricinoši dramatiskā formā tika rādītas dieva miršanas un augšāmcelšanās ainas, — tam visam .vajadzēja dziļi ietekmēt to cilvēku prātus, kuri vēlāk pārgāja kristietībā. Ar šo psiholoģisko mantojumu viņi ienāca jaunajā ticībā, jo šo mistisko kultu mīti viņu dzīvē no pašas bērnības bija kaut kas gluži parasts un dabisks. Nemanot tie bija iesūkušies, tā sakot, viņu asinīs un prātā.
