Vispirms jautājums par valodu. Tradīcija apgalvo, ka Mateja evaņģēlijs uzrakstīts aramiešu valodā un tikai pēc tam pārtulkots grieķiski, bet sākotnējais teksts gājis zudumā. Taču filologi, pielietodami visjaunākās zinātniskās metodes, noskaidrojuši, ka šķietamais Matejs lietojis «koinē» valodu, lai gan vietumis vēstījuma audumā pavīd arī idiomātiski izteicieni un frāzes, kas raksturīgas tikai ebreju un aramiešu valodai. Taču «koinē» valodas plūdums šajā evaņģēlijā ir tik brīvs un dabisks, ka slēptā tulkotāja starpniecību šeit velti meklēt. Vai nomaļajā Palestīnas provincē dzīvojošais ebrejs — muitnieks Levijs, visapkārt dzirdēdams runājam aramiski, būtu varējis tik tekoši un veikli rakstos lietot grieķu valodu pat tādā gadījumā, ja viņam amata darīšanās vajadzēja tajā saprasties ar svešzemniekiem un saviem priekšniekiem?
Protams, šis arguments pārliecinās ne visus. Patiesību sakot, pats par sevi tas ir pārāk vājš, lai apgāztu tēzi, ka pārspriežamā evaņģēlija autors ir muitnieks Levijs. Taču to atbalsta citi, visai pārsteidzoši tekstoloģiski kritēriji. Bet šeit mums jau iepriekš jāvēršas pie lasītāju iztēles. Levijs, Jēzum tuvais māceklis, viens no divpadsmit apustuļiem, gatavojas rakstīt atmiņas par savu dievināto skolotāju. Kādām mūsu izpratnē tām vajadzētu būt, ar kādām īpatnībām raksturoties? Tās taču raksta aculiecinieks, viens no tolaik jau nedaudzajiem cilvēkiem, kuri .personīgi pazinuši Jēzu, bijuši ar viņu kopā dienu un nakti, klausījušies viņa mācību, dzirdējuši viņa balsi, atceras katru sīkumu viņa ārējā izskatā. Šāda vienkārša un vaļsirdīga cilvēka rakstījumā taču vajadzētu just, ka Jēzus dzīves fakti viņam labi zināmi. Arī brīvā gaisotne, piesātinātība ar konkrētām epizodēm, emocionalitāte neapstrīdami liecinātu, ka autoru ar aprakstāmo personu vienojusi personiska pieredze. Viņš gluži vienkārši būtu uzrakstījis patiesību.
Diemžēl ir pavisam citādi. Jau D. F. Strauss, iedziļinājies šajā jautājumā, nešaubīdamies paziņoja: «Mateja evaņģēlija materiāls ir aizgūts, pat biogrāfijas faktus autors smēlies no citiem avotiem.» Bet vai tad aculieciniekam — un tāds taču Levijs bija — būtu vajadzējis tik plaši izmantot svešu informāciju? Atsevišķo evaņģē- Jiju rašanās secību mēs aplūkosim turpmāk, taču jau tagad mums jāpasaka lasītājam, ka, pēc zinātnes atzinumiem, par hronoloģiski vecāko uzskatāms nevis Mateja, bet gan Marka evaņģēlijs. Kādēļ mums nepieciešams šeit to pasvītrot? Tāpēc, ka no Marka evaņģēlija 661 panta Matejs savējā atkārto veselus 600 pantus. Turklāt ap 550 pantu viņš aizguvis no diviem citiem avotiem. Un tikai 436 pantus uzrakstījis pats. Tā ir pietiekami pārliecinoša statistika, lai konstatētu, ka Mateja evaņģēlijā nav atrodamas oriģinālatmiņas, bet tā ir vistipiskākā kompilācija.
Atlasīdams šos aizgūtos materiālus, Mateja evaņģēlijā autors turklāt nav bijis ne pietiekami izvēlīgs, ne arī pārāk kritisks. Dažus nostāstus viņš izklāsta pa diviem lāgiem, neapjēgdams, ka runa ir par vienu un to pašu gadījumu, kas tikai ņemts no diviem atšķirīgiem avotiem. Pārsteidzošs ir piemērs ar maizes sadalīšanas brīnumu, kurš atkārtojas divas reizes ar nelielu laika atstarpi. Jēzus divas reizes izdzen ļauno garu no apsēstā aklā un mēmā cilvēka, un tāpat divas reizes farizeji Jēzum pārmet, ka tas izdarīts ar Belcebula palīdzību.
Tajā tomēr sastopami ne tikai šādi, Strausa vārdiem runājot, dublēti, bet arī nostāsti, kuri doktrinālā ziņā cits citu izslēdz. Minēsim pāris piemēru, kuriem vērību piegriezis tāpat Strauss. Tā, izdziedinādams virsnieka kalpu, Jēzus nevilcinādamies palīdz pagānam (8:5—11), bet vēlāk, kad Tīras un Sidonas robežās kāda kānaāniešu sieva (Marks viņu nosauc par sīrofeniķieti) lūdz izdziedināt viņas meitu, ko apsēdi-? ļaunais gars. Jēzus liedzas to darīt, mācekļiem paskaidrodams: «Es esmu sūtīts vienīgi pie Izraēla cilts pazudušajām avīm» (15:24). Uz tālākiem lūgumiem viņš atbild: «Neklājas bērniem maizi atņemt un to nomest suņiem priekšā» (15:26). Šeit jāpaskaidro, ka tas bija diezgan nozākājošs apzīmējums, jo ebreji par suņiem saukāja visus, kas nepiederēja pie viņu tautas. Kad slimnieces māte tomēr neatlaižas un atbild: «Tā gan kungs! Bet tomēr sunīši ēda no druskām, kas nokrīt no viņu kungu galda» (15:27), Jēzus galu galā viņai vairs neliedz palīdzību, taču sniedz to tikai pēc iekšējas pretestības un izmisīgām mātes lūgšanām.
Kutelīgais jautājums par attieksmi piet pagāniem Mateja evaņģēlijā izvirzās vēl pāris reižu. Izsūtīdams divpadsmit apustuļus, lai tie paustu viņa mācību, Jēzus tiem piekodina: «Nenoeita uz pagānu ceļa un neeita samariešu pilsētā. Bet eita labāk pie Izraēla cilts pazudušām avīm» (10:5—6), taču tajā pašā laikā divās vietās (8:11 un 21:43) pasludina, ka, ņemot vērā ebreju neticību, tiks atgriezti pagāni. Un pašās evaņģēlija beigās sacīts, ka Jēzus tieši norādījis atgriezt un kristīt visas tautas: «Tāpēc eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami tēva, dēla un svētā gara vārdā» (28:19).
