Vairums zinātnieku uz šo jautājumu atbild, ka viņiem tas nav zināms. Ja runa ir par Mateja evaņģēlija uzrakstīšanas laiku un vietu, tad atbilde ir vieglāka tajā ziņā, ka, dibinoties uz tekstā sameklētajiem norādījumiem, iespējams izdarīt zināmus loģiski pamatotus secinājumus. Šādā deduktīvu secinājumu ceļā noskaidrots, ka Mateja evaņģēlijs radies krietni vēlāk par 70. gadu, t. i., pēc Jeruzalemes tempļa nopostīšanas. Bībeles zinātnieki atkarībā no savām kalkulācijām šo termiņu meklē laikposmā starp 85. un 110. gadu.
Šādam secinājumam pamatu dod vairāki apsvērumi. Vispirms pārspriežamajā evaņģēlijā atrodamas veselas četras norādes uz Jeruzalemes nopostīšanu. Tā kā, būdami racionālisti, mēs neticam, ka tā autors būtu gaišreģis un spētu paredzēt nākotni, tad mums jāsecina, ka evaņģēlijs varēja rasties tikai pēc 70. gada. Cita norāde, kas neapšaubāmi attiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīšanas laikā (81.—96.), evaņģēlija tapšanas datumu nosaka vēl precīzāk. Uz vēlāku vēstures posmu norāda arī daudzi citi lingvistiski un tekstolo- ģiski argumenti, piemēram, kaut vai autora paustā vilšanās par Jēzus Kristus otrreizējo atnākšanu, ko ar tādu nepacietību veltīgi bija gaidījuši pirmie kristieši.
Par evaņģēlija tapšanas vietu pētnieki ir dažādās domās. Vispirms tiek minēta Antiohija, kura pēc Jeruzalemes nopostīšanas bija kļuvusi par kristietības galveno centru, tad vēl tādas Sīrijas_pilsētas kā Efesa vai Apa- meja un pat Aleksandrija Ēģiptē. Visām šīm pilsētām bija viena kopēja iezīme: tajās sastapās jūdaisma un helēnisma ietekmes, kuras, kā jau minēts, atradušas atspoguļojumu Mateja evaņģēlijā.
Nav nekādu šaubu, ka Mateja evaņģēlija autors bijis diasporas ebrejs, kurš Veco derību uzskatījis par jebkuras patiesības alfu un omegu. Arī pārējo evaņģēliju autori, izmantojot Vecās derības citātus un pravietojumus, centās pierādīt, ka Jēzus bijis apsolītais mesija, taču Matejs šo metodi novedis līdz galējām robežām. Pēc viņa iznāk, ka viss, kas atgadījies Jēzus dzīvē, noticis tikai tādēļ, lai piepildītos svētajos rakstos paredzētais. Mesijas tēls gan iemieso sevī tik cildenu diženumu, kāds zemes virsū nav sastopams, taču patiesībā šīs metodes rezultātā rodas iespaids, ka Jēzus ir tikai pasīvs rīks jau iepriekš nosacītas, tātad predestinētas dieva gribas īstenošanai. «Cilvēka dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod cilvēka dēlu!» lasām Mateja evaņģēlijā (26:24). Arī pašam Jēzum, kā tas redzams no viņa izteikumiem, labi zināms, kāds liktenis viņu sagaida, jo tas paredzēts Vecās derības pravietojumos.
Evaņģēlija autors pasvītro skolotāja mācības eshato- loģiskos elementus, un viņa nākotnes skatījumā jaužama apokaliptiska nosliece. «Un tad cilvēka dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs cilvēka dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību» (24:30). Bet nākamajās rindās atrodam tipiski apokaliptisku pastarās tiesas aprakstu ar notiesāto un mūžīgai ugunij lemto grēcinieku drūmu no- tēlojumu, kurā tomēr arī kristietības pamatideja par mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem atradusi visaugstāko un spilgtāko izpausmi (25:31—46).
Jeruzalemes izpostīšanā autors, protams, redzēja ebrejiem uzliktu scdu par to, ka viņi atraidījuši mesiju, kas cilvēcei nesis grēku izpirkšanu un dieva valstību zemes virsū. Šādos uzskatos atspoguļojumu rod aizvien asākas pretrunas un polemiskā cīņa, kas pēc Jeruzalemes izpostīšanas izvērtās starp Kristus piekritējiem un ebrejiem. Cieši ar šo cīņu saistīti arī mēģinājumi reabilitēt Pilātu un viņa sievu, visu vainu par Jēzus notiesāšanu uzveļot vienīgi ebrejiem. Šim jautājumam vairāk vietas veltīsim vienā no nākamajām nodaļām, bet pagaidām apmierināsimies ar šo lakonisko piebildi.
Matejam, tāpat kā Markam un Lūkam, Jēzus vispirms ir brīnumdaris dziednieks, kas ne tikai izārstē neglābjami slimos, bet arī pamodina mirušos. Pat izvadīdams ceļā divpadsmit apustuļus, Jēzus tiem uzdod ne vien pasludināt debess valstību, bet arī ārstēt sirdzējus un atmodināt miroņus.
Slimību izpratnē Jēzus neiet tālāk par sava laikmeta primitīvajiem priekšstatiem. «Izdzeniet ļaunos garus,» viņš pamāca apustuļus, un arī pats to dara. Visspilgtākais piemērs šajā ziņā ir dramatiskais gadījums, kad Jēzus izdziedināja divus apsēstos, kuri bija atraduši patvērumu kapos Gerazas tuvumā. Jēzus no abiem sirdzējiem izdzina ļaunos garus un pēc šo garu lūguma atļāva tiem ieiet tuvumā ganošos cūku pulkā. Apsēstās cūkas sāka trakot, iegāzās no kraujas jūrā un noslīka, bet zaudējumu cietušie pilsētas iedzīvotāji brīnumdarīgo dziedinātāju palūdza aiziet no viņu robežām.
