Taču pieņemsim, ka nostāsts par Ananiju un Sapfiru nav vis māņticīgu ļautiņu izdoma, bet gan patiesība. Šādā gadījumā mums jāapsver, vai tā saknes nav meklējamas pagājušo laiku sabiedrisko attiecību sistēmā. Varbūt soda necilvēcīgā bardzība, kas ķēra nule kristietībai pievērsto precēto pāri, būtu uzskatāma par pilnīgi saprotamu skarbos apstākļos dzīvojošu, pie stingriem morāles principiem pieradušu un absolūti nesavtīgu cilvēku dusmu izpausmi? Šajos cilvēkos varēja rasties sašutums par to, ka viņu godīgajā pulkā ielavījies pāris blēžu, kuri tūlīt pēc kristīšanās cenšas izvairīties no pienākuma dalīties savā laicīgajā mantā ar pārējiem ticības brāļiem, tādā veidā pārkāpdami nacariešu likumu par mantas kopību.
Bet vai patiesi nacariešu vidū valdīja tik ideālas, skarbas ētikas iezīmētas attiecības? Tālākie teikumi «Apustuļu darbos» šķiet to noliedzam. Izrādās, ka nacarieši
materiālos jautājumos nemaz nav bijuši tik neiecietīgi, kā varētu likties, spriežot pēc Pētera nesamierināmās nostājas.
Dosim vārdu pašam «Apustuļu darbu» autoram. Tur lasām: «Tanīs dienās, mācekļu skaitam pieaugot, helēnistu starpā radās kurnēšana pret ebrejiem, ka viņu atraitnes dienišķajā apkalpošanā paliekot neievērotas. Tie divpadsmit saaicināja mācekļu draudzi un sacīja: «Nav pareizi, ka mēs, apkalpodami pie galda, atstājam novārtā dieva vārdu. Tāpēc, brāļi, izredziet no sava vidus septiņus vīrus, kam laba slava, svēta gara un gudrības pilnus, kam mēs varētu šo pienākumu uzticēt; bet mēs gribam arī turpmāk nemitīgi dievu lūgt un kalpot ar vārdu»» («Apustuļu darbi», 6:1—4).
Lai pareizi saprastu šo citātu, mums vispirms jānoskaidro dažu vārdu jēga. Kā «helēnisti», tā arī «ebreji» uzskatāmi par nacariešiem, tikai ar to atšķirību, ka pirmie bija diasporas ebreji, kas runāja grieķiski, bet otrie — jeruzalemieši, kuri prata tikai aramiešu valodu. Valodas dēļ radusies nošķirtība bija tik liela, ka pastāvēja pat atsevišķi lūgšanu nami, kaut gan abi grupējumi piederēja pie vienas un tās pašas divpadsmit apustuļu vadītās nacariešu kopienas.
Rodas aizdomas, ka šā konflikta norise «Apustuļu darbos» ar nolūku rādīta diezgan miglaini, it kā pūloties slēpt tā patieso raksturu. Taču, neraugoties uz to, iespējams noskaidrot dažus principiālus faktus un tādā veidā kaut vai parupjos vilcienos rekonstruēt patiesos notikumus. Tātad Jeruzalemes ebrejus, kuri pārvaldīja sektas kopīgo mantu, droši vien tāpēc, ka bija skaitliskā pārsvarā, apsūdz, ka viņi «dienišķajā apkalpošanā», t. i., pārtikas un apģērbu sadalē, darot pāri «helēnistu» atraitnēm. Tas bija nopietns pārmetums, kurš-galu galā noveda pie atklāta ķīviņa. Apustuļi acīmredzot atzinuši sūdzību par dibinātu, ja jau viņi piekrita, lai atbildību par kopienas saimniecību pārņemtu «helēnisti». Šajā nolūkā tika izvēlēta septiņu «helēnistu» komiteja ar Stefanu priekšgalā, kurš bija protesta kustības vadītājs.
Septiņu vīru komitejai, kā paziņo «Apustuļu darbu» autors, vajadzēja «apkalpot pie galda». Agrāk to tulkoja tādā nozīmē, ka viņi uzņēmās pārraudzību pār kopīgiem azaidiem. Tomēr pēdējā laikā šim izteicienam piešķir plašāku jēgu. Šās jaunās interpretācijas piekritēji dibinās uz to, ka aramiešu valodā par «galda ļaudīm» dēvēti naudas mijēji, tāpēc ka viņi savus galdus izvietojuši Jeruzalemes tempļa pagalffiā. Tātad jaunradītajai komitejai būtu ne tikai jārūpējas par produktu sadali, bet arī jāpārzina kopīgā kase. «Helēnisti», kā redzam, guva pilnīgu uzvaru pār saviem jeruzalemiešu pretiniekiem, droši vien tāpēc, ka viņi, būdami turīgāki, ieguldīja kopienā vairāk līdzekļu un no viņu labās gribas tāpēc bija atkarīgs kases stāvoklis.
Bet atgriezīsimies pie Ananijas un Sapfiras. Pieņemsim, ka viņi iestājās kristiešu draudzē tieši tajā laikā, kad bija sākušās šīs «Apustuļu darbos» pieminētās nesaskaņas. Tādā gadījumā drakonisko sodu par būtībā nenozīmīgu pārkāpumu varētu izskaidrot ar sektas vadītāju ārkārtīgu satraukumu, kas viņus arī pamudinājis uz šādu nežēlīgu izrīcību.
No otras puses, šādos apstākļos mums ir vieglāk saprast nelaimīgā laulātā pāra rīcības motīvus. Viņiem patiešām netrūka iemeslu bažām, vai tikai arī paši nekļūs par līdzīgas diskriminācijas upuriem kā minētās «helēnistu» atraitnes. Novērtējot situāciju Ananijas un Sapfiras acīm, mums jāsecina, ka viņu rīcībā izpaudās ne tik daudz egoisma un mazdūšības, kā neaizsargātu un iebiedētu cilvēku pašsaglabāšanās reflekss, nevēloties nonākt pilnīgā atkarībā no tik nedrošas, savstarpēju ķīviņu plosītas vides.
