Jeruzalemes aplenkšanas nolēma izceļot aiz Jordānas, Tiesa, četrdesmito gadu sākumā no zobena gāja bojā Jāņa brālis apustulis Jēkabs Vecākais un cietumā lika ieslodzīts Pēteris, taču tas nenotika pēc sinedrija rīkojuma, bet gan pēc Hēroda Agripas pavēles. Tā neapšaubāmi bija politiski motivēta represija un nevis reliģiskas vajāšanas akts.
Piebildīsim vēl, šoreiz gan dibinādamies uz citiem avotiem, un proti, uz Jozefu Flāviju un Eisebiju, ka «tā kunga brālis» Jēkabs Taisnīgais, kurš astoņpadsmit gadu bija Jeruzalemes draudzes priekšnieks, pēc augstā priestera Ananijas II sprieduma 62. gadā tika nomētāts ar akmeņiem. Taču arī tas bija savrups gadījums. Jēkabs, viens no agrīnās kristietības yaldzinošākajiem tēliem, kuram vēlāk piegriezīsim lielāku vērību, visu savu mūžu bija palicis stingrs Mozus ticības piekritējs un, pateicoties savai dievbijībai, baudīja lielu autoritāti ne tikai nacariešu vidū, bet arī visā ebreju sabiedrībā. Nevienam ne prātā nebūtu nācis pārmest viņam ķecerību, tāpēc priestera spriedums izraisīja Jeruzalemē nepieredzētu sašutumu. Ebreji iesniedza Romas prokuratoram asu protestu, un Ananija, kas tikai kopš tris mēnešiem atradās virspriestera godā, tika atcelts no amata. Sī notikuma norise neatstāj nekādu šaubu, ka šeit runa bijusi tikai par kādu konfliktu pašu ebreju sabiedrībā, varbūt pat notikusi personiskā izrēķināšanās starp neieredzēto virspriesteri un daudz populārāko Jēkabu, kurš it kā būtu varējis apdraudēt augstās amatpersonas varu.
Cik lielā mērā Jēkabs bijis ortodoksāls jūdaisma piekritējs, mēs uzzinām no Pāvila vēstules galatiešiem. Tajā mēs starp citu lasām: «Bet, kad Pēteris nonāca Antioķijā, tad es atklāti nostājos viņam pretim, jo viņš bija apsūdzams. Proti, pirms kādi no Jēkaba ļaudīm bija nākuši, viņš ēda kopā ar pagāniem; bet, kad šie atnāca, tad viņš atrāvās un nošķīrās, bīdamies no jūdiem. Un līdz ar viņu liekuļoja arī pārējie jūdi, un arī Barnabu viņu liekulība aizrāva sev līdz» (Pāvila vēstule galatiešiem, 2:11—14). No šiem rūgtuma pilnajiem vaļsirdīgajiem vārdiem redzam, cik liela un nepārsūdzama bijusi Jēkaba autoritāte un ar kādu nelokāmību viņš saucis pie kārtības pat šajos jautājumos svārstīgo Pēteri, rūpēdamies, lai nacariešu kopiena ne soli neatkāptos no jūdaisma prasībām.
Pēc ķīviņa Antiohijā Pāvila raizes nemitējās. Gandrīz visās Vidusjūras pilsētās, kuras viņš apmeklēja savos misijas braucienos, Pāvils sastapās ar niknu, pat viņa dzīvību apdraudošu opozīciju no ortodoksālo ebreju puses. Šajos uzbrukumos jaušama sistēma, un tāpēc dažiem Bībeles pētniekiem radušās aizdomas, ka šos incidentus organizējuši aģenti, kurus no Jeruzalemes sūtījis Jēkabs vai kāds no Jēkabam tuvu stāvošajiem cilvēkiem.
Par vienu sevišķi interesantu epizodi šajā ilggadējā cīņā ap kristietības koncepciju mēs uzzinām no Pāvila vēstules galatiešiem. Pāvils iestājās par to, ka jaunajai reliģijai jābūt ar universālu raksturu. Viņš centās panākt, lai tai varētu pieslieties cilvēki no pagānu pasaules, nepakļaujoties bargajam «Toras jūgam», tas ir, jūdaisma rituāla sīkumainiem priekšrakstiem, jo sevišķi attiecībā uz apgraizīšanu. Jēkabs, Pēteris un citi naca- rieši uzskatīja sevi par ortodoksāliem jūdaisma piekritējiem, un viņiem bija grūti samierināties ar domu, ka kopienā var ienākt jūdaismam sveši, tā likumiem nepakļauti cilvēki. Turpretim Pāvils, apzinādamies, cik svarīgs šis jautājums ir kristietības tālākajai attīstībai, labāk bija ar mieru stāties konfliktā ar brāļiem ebrejiem, nekā atsacīties no savas koncepcijas.
Taču viņam ne prātā nenāca, ka vairāki no jaunatgrieztajiem pagāniem šajā cīņā, tēlaini izsakoties, dos viņam triecienu no muguras. Bet izrādījās, ka galatiešu kopiena, droši vien pakļaudamās jūdeokristiešu aģitatoru spiedienam, pārgājusi jūdaismā un pat ieviesusi obligātu apgraizīšanas rituālu. Pāvils bija satriekts, laikam nespēdams saprast, kāpēc tieši helēniskie galatieši, kuriem nebija nekā kopīga ar jūdaismu, pēkšņi pārvarējuši savu riebumu pret šo rituālu. Taču šā fakta izskaidrojums meklējams Galatijas kultūras un reliģiskās dzīves kontekstā. Galatieši, būdami ķeltu cilmes tauta, kādreiz bija pametuši savu dzīves vietu Gallijā un devušies pasaulē, meklēdami jaunu dzimteni. Mūsu ēras 390. gadā viņi iebruka Romā, bet vēlāk pārcēlās uz Mazāziju. Atnācēji Anatolijā izveidoja savu valstiņu un, gadiem ritot, pilnīgi helenizējās. Bet Anatolijā kopš neatminamiem laikiem pastāvēja frīģiešu dievietes Ķibeles un viņas jau
neklīgā mīļākā Atija kults. Atijs bija pazīstams ar to, ka neprāta lēkmē pats sevi bija kastrējis. Pavasarī, dievišķīgo mīlnieku svētkos, tika uzvestas mistērijas, kuru saturs bija Atija pašsakropļošanās, viņa nāve un augšāmcelšanās. Tāpat notika procesijas un gājieni, bet visvairāk — orģiastiskas dejas, kuru laikā līdz ekstāzei novestie anatolieši Atijam par godu paši sevi sakropļoja.
