Baznīca doktrināli saistīja sevi ar Mateja un Lūkas pārstāstītajām teiksmām, atzīdama, ka Jēzus dzimis vismaz 5 gadus pirms mūsu ēras sākuma Hēroda valdīšanas laikā, bet Hērods nomira mūsu ēras 4. gadā. Kā tad varēja notikt, ka Jēzus dzimis 4 gadus pirms savas oficiālās dzimšanas, ar kuru sākas mūsu, kristietības ēra? Par to mums jāpateicas — tik ironiska palaikam mēdz būt vēsture — visvienkāršākajai kļūdai.
525. gadā pāvests Jānis I uzdeva skitu mūkam Dionī- sijam Mazajam (Exiguus) precīzi noteikt Jēzus dzimšanas gadu, lai, sākot ar to, ieviestu jaunu, kristiešu laika skaitīšanu. Dionīsijs par atskaites punktu, protams, bija ņēmis romiešu kalendāru, kurš sākas ar Romas dibināšanu («ab urbe condita»), t. i.. 753. gada p. m. ē. 1. decembri. Savās aplēsēs Dionīsijs nonāca pie slēdziena, ka Jēzus dzimis 754. gadā pēc romiešu kalendāra jeb mūsu ēras pirmajā gadā. Taču no Jozefa Flāvija materiāliem ir zināms, ka Hērods miris tā paša kalendāra 750. gadā. Un tā nu iznāca, ka Jēzus dzimis 4 gadus pēc Hēroda nāves, bet nevis viņa valdīšanas laikā, kā to apgalvo Matejs un Lūka. Kad šo kļūdu pamanīja, nekāda korektūra vairs nebija iespējama, jo kalendāru vajadzētu pavirzīt vismaz par četriem gadiem atpakaļ, bet tas tā laika pasaulē būtu izraisījis lielu jucekli.
Ņemot vēro šo kļūdu un pretrunu mudžekli, rodas izbrīnās pilns jautājums, kāpēc tad kristiešu pasaulē svinīgi atzīmē Jēzus dzimšanu 25. decembrī? Uz ko īsti dibinās Jēzus dzimšanas dienas noteikšana tieši šajā datumā? Un šeit, izsekodami jautājuma vēsturisko pirmavotu izcelsmi, mēs sadursimies ar agrīnai baznīcai ļoti raksturīgu parādību.
Visdīvainākais ir tas, ka līdz 3. gadsimta vidum kristieši vispār neinteresējās par Jēzus dzimšanas dienu. Tāpēc pirmajos trīs gadsimtos uzrakstos un freskās nav atrastas nekādas ar Jēzus dzimšanas dienu saistītas pē
das. Tikai 4. gadsimtā svētā Sebastjana katakombās Jēzus pirmo reizi attēlots kā autiņos pēc ēģiptiešu paražas savīstīts mazulis ar oreolu ap galvu, bet viņam līdzās stāv Jāzeps ar Mariju, vērsis un ēzelis. Šo kompozīciju acīmredzot inspirējuši gan Isīdas kults, gan Jaunās derības apokrifi.
Romas bīskaps Hipolits par Jēzus dzimšanas dienu noteica 2. janvāri. Vēlāk tika proponēti citi datumi, piemēram, 25. vai 28. marts, 18. vai 19. aprīlis un 20. maijs. Tuvajos Austrumos un Ēģiptē Jēzus dzimšanu ilgi atzīmēja 6. janvārī. Jeruzalemē šo pēdējo datumu atzīmēja līdz 549. gadam, bet armēņu kristieši pie tās pieturas vēl tagad.
No vēstures dokumentiem redzams, ka tikai 4. gadsimta pirmajā pusē latīņu baznīca Jēzus dzimšanas dienu sāka oficiāli svinēt 25. decembrī. Aiz kādiem apsvērumiem baznīca izvēlējusies tieši šo un nevis kādu citu datumu? Tas ir ziemas saulgriežu moments, kad dienas vēršas garākas un spožāk sāk spīdēt saule. Romieši šajā laikā svinēja «neuzvarētās saules dzimšanas» svētkus (dies natalis Solis Invicti). Tos atzīmēja ar trakulīgām saturnālijām, rīkoja līksmes un dzīres, cits citam pasniedza dāvanas, jo sevišķi bērniem — lelles. Normālā dzīve šajā laikā it kā apstājās, iestādes nestrādāja, skolas tika slēgtas, atlika tiesas piespriesto sodu izpildi un pat vergiem atjāva brīvi līksmoties.
3. gadsimtā saules kultu, kuru Romā ieviesa ķeizars Hēliogabals, būdams vienlaikus arī sīriešu saules priesteris, sāka identificēt ar mitraismu, kas tolaik bija viena no visizplatītākajām reliģijām. Ar saules dieva Mitras dzimšanas dienu saistītās krāšņās svinības 25. decembrī, teoloģisko koncepciju līdzīgums, kā arī senās tradicionālās paražas bija par iemeslu tam, ka mitraisms kļuva par kristietības visbīstamāko sāncensi. 220. gadā mirušais baznīcas rakstnieks Tertuliāns ar rūgtumu izsaucās: «Pats sātans uzkūda ķecerus atdarināt mūsu svētās ceremonijas, godinot savus elku dievus. Viņš paskubina tos ar krustu apzīmēt Mitras karotāju pieres.»
Viens no anonīmajiem Sīrijas reliģiskajiem rakstniekiem sniedz skaidru un vaļsirdīgu atbildi, kāpēc latīņu baznīca beidzot galīgi izvēlējās 25. decembri. Viņš raksta: «Pagāniem bija paradums 25. decembri svinēt saules dzimšanas dienu. Šo svētku laikā tika iedegtas ugunis.
Sajās svinībās un svētkos piedalījās arī kristieši. Kolīdz baznīcas doktori pamanīja, ka kristiešiem ir labvēlīga attieksme pret šiem svētkiem, viņi nosprieda, ka šajā dienā jāatzīmē Kristus dzimšana.»
Sādu kristīgās baznīcas pielāgošanos pagānu svētkiem ne visi gribēja tik drīz atzīt. Sīrieši un armēņi apsūdzēja latīņus, ka tie piekopjot pagānu kultu, lai gan viņiem varēja pārmest to pašu, jo arī viņi Jēzus dzimšanu atzīmēja 6. janvārī, tātad ziemas saulgriežos pēc Jūlija kalendāra, kad Aleksandrijā svinēja ar sauli identificēta Osīrija dzimšanas dienu. Svētais Augustīns (4. un 5. gadsimtu mijā) aicināja savus kristiešu brāļus svinēt 25. decembri nevis par godu saulei, bet gan cildinot to, kurš sauli radījis.
