Tāpat ļoti apšaubāms ir tas, ka Hērods būtu pavēlējis apkaut visus vīriešu kārtas bērnus. Hērods patiesi bija licis nogalināt savu sievu, sievas māti, trijus dēlus un daudz citu radinieku. Viņa valdīšanas pēdējie gadi bija drausmīgu vardarbību, galma intrigu un asiņainu norēķinu periods. Bez tam ebreju patrioti un ortodoksālie priesteri Hērodu uzskatīja par nodevēju, jo viņš bija Romai iztapīgs un paklausīgs sabiedrotais. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka visi Hērodu ienīda un par viņa pārmērībām klīda visbaismīgākās valodas. Tādā šausmu gaisotnē, protams, varēja rasties arī baumas par bērnu apkaušanu. Bet pārsteigumu rada tas, ka Jozefs Flāvijs, kas bija vērīgs vēsturnieks, sīvi ienīda Hērodu un neatstāja neievērotu nevienu tā izdarītu noziegumu, par bērnu apkaušanu pat neieminas. Vai patiešām niknais ebreju ķēniņa ienaidnieks būtu palaidis garām tādu viņam visai izdevīgu faktu? Drīzāk gan liekas, ka nekādas bērnu apkaušanas vispār nekad nav bijis un tā ir tikai viena no daudzajām teiksmām, ar kurām saduramies, uzmanīgi laspt evaņģēlijus.
Mums iespējams pat norādīt uz šās teiksmas avotu. Šajā ziņā palīgā nāk pats Matejs, kurš aizvien rūpējas, lai viss viņa stāstītais biitu saskaņots ar Vecās derības pravietojumiem. Hēroda noslepkavoto bērnu vecāku sāpes Matejs apraksta, izmantodams fragmentu no Jeremijas grāmatas (31:15), kurā ebreju mātes vaimanā par savu bērnu likteni, kad Nabuhodonosors pēc Palestīnas ieņemšanas 586. gadā p. m. ē. liek tos aizvest uz Babi- lonu. Mateja evaņģēlija otrajā nodaļā (17—18) lasām: «Tad piepildījās pravieša Jeremijas runātie vārdi: «Brēkšana bija dzirdama Romā, raudu un vaimanu daudz; Rā- hele apraud savus bērnus un nav iepriecināma, jo viņu vairs nav.»»
Bez tam šeit manāma skaidra analoģija ar Mozus dzimšanu. Teiksma stāsta, ka faraons sakarā ar to redzējis sapni, kuru gudrie iztulkojuši kā brīdinājumu, ka Ēģiptei draud iznīcība no nule dzimuša izraēliešu bērna. Tālab faraons licis apkaut visus vīriešu kārtas ebreju bērnus, bet Mozus, kā zināms, paglābās.
Ir skaidrs, ka šeit atkal sastopamies ar mums jau pazīstamo parādību, ka nezināmo Jēzus laicīgās dzīves gaitu rekonstruēšanai tiek meklēti norādījumi Vecajā derībā.
Tāpat kritiku neiztur Lūkas evaņģēlijā sniegtais stāstījums par tautas skaitīšanu, jo tas ir pretrunā ar to, kas šajā jautājumā zināms no vēstures. Vispirms, Hēroda valdīšanas laikā tādu skaitīšanu nevarēja izdarīt romieši. Hērods formāli bija suverēns valdnieks un Romas draugs, bet gudrie romieši neiejaucās savu klientu un sabiedroto šāda veida iekšējās lietās. Stāvoklis mainījās pēc Hēroda nāves. Viņa dēls Arhelājs zaudēja troni, un m. ē. 6. vai 7. gadā Jūdeja jau bija Romas province, ko pārvaldīja prokurators. Ir pilnīgi saprotams, ka, iekļaujot savas impērijas sastāvā tikko ieņemtu teritoriju, okupanti tur sarīkojuši tautas skaitīšanu, lai uzzinātu, par cik palielinājies viņu pavalstnieku skaits.
Taču šī skaitīšana nevarēja notikt tādā veidā, kā mums stāsta Lūka. Nav iedomājams, ka romieši prasītu, lai ļaudis dotos katrs uz savu dzimšanas vietu un tikai tur reģistrētos. Tā rīkojās vienīgi ebreji, kuriem divpadsmit cilšu tradīcija vēl aizvien bija dzīva. Viņiem bija svarīgi uzzināt ne tikai iedzīvotāju kopskaitu, bet arī to sadali pa ciltīm. Romiešiem šis jautājums bija absolūti vienaldzīgs, un kā praktiski administratori viņi šādu «tautu staigāšanas» sarīkošanu būtu uzskatījuši par absurdu. Tāpat kā tas tiek darīts mūsu dienās, viņi ļaudis saskaitītu tur, kur tie pašreiz dzīvo, kur tiem pieder īpašums un kur tie maksā nodokļus.
Skaidri jāapzinās, ka Mateja un Lūkas stāstījumos par Jēzus dzimšanu ir visai maz sakritības punktu, tā ka tie uzskatāmi par divām dažādām, grūti saskaņojamām versijām. Marijai eņģelis parādījies tikai Lūkas evaņģēlijā, un tas viņai paziņojis par dieva dēla un Dāvida troņa mantinieka piedzimšanu. Turpretim Matejam par to nekas nav zināms. Viņa evaņģēlijā eņģelis parādās sapņos tikai Jāzepam, lai paziņotu, ka Marija dzemdēs dēlu, kurš atpestīs savu tautu no grēkiem. Tāpat viņam eņģelis pavēl kopā ar māti un bērnu doties uz Ēģipti. Te jāpiezīmē, ka pārsteidzoša ir pasīvā loma, kāda šajā stāstījumā ierādīta Marijai. Viņa pati nemaz nesastopas ar eņģeli, bet tikai izpilda vīra pavēles. Seit droši vien atspoguļojas sievietes sociālā degradācija ebreju sabiedrībā, kurai evaņģēlijs galvenokārt bija domāts.
Liekas, ka doktrināli tik svarīgā jautājumā kā nākamā pestītāja dzimšanas apstākļi, nedrīkstētu būt nekā apšaubāma. Tomēr abi evaņģēlisti, kuri — kā jau tika sacīts — vienīgie par to rakstījuši, savos stāstījumos ir pretrunīgi arī tad, kad runā par notikumiem, kuri risinās pēc Betlēmes.
