Džoto. Jūdas skūpsts.
Ticians. Ķeizara denars.
Dž. Batista Cima da Konoļano. Noņemšana no krusta.
Saris Lebrēns. Apraudāšana (ap 1644.-1645.g).
Annibale Karrači. Sievietes pie Kristus kapa (ap 1606.g.).
Neticīgais Toms (15.gs. beigas).
Debesbraukšana. Rabulaš evaņģelija miniatūra (586. g.). Florence.
Kad izplatījās vēsts, ka viņa pīšļiem piemītot brīnumdziedinātāja spēks, Nikolajs kļuva slavens ari Itālijā. Tā kā Apenīnu pussalas iedzīvotāji ir kāri -uz visāda veida relikvijām, viņi nolēma par katru cenu iegūt svētā pīšļus. 1087. gadā Bari pilsētas bīskaps ar četrdesmit savas draudzes locekļu palīdzību tos izzaga no Listras un novietoja kādā no Bari baznīcām, kur tie atrodas vēl šobrīd. Tā uzņēmīgajam bīskapam bija varena laime, jo venēcieši bija nosprieduši izdarīt to pašu, taču nokavējās, un tiem, vilšanās asaras slaukot, vajadzēja apmierināties ar Nikolaja tēvoča pīšļiem.
Tomēr tas vēl nav viss, jo mūsu svēto Eiropā gaidīja patiesi spoža karjera. Viņš iemantoja tādas funkcijas, par kādām pats nebija ne sapņojis, un visiem Eiropas un vēlāk ari Amerikas bērniem par lielu prieku kļuva par ziemsvētku dāvanu iznēsātāju. Šķita, ka viņa vētrainajā dzīvē beidzot iestājusies aprimtība, bet tad pēkšņi nāca nepatīkama kļūme — izsvītro jums no baznīcas svēto nomenklatūras saraksta.
Trīsdesmit Jēzus mūža gadi, kuri pagājuši, iekāms viņš sāka publiski uzstāties ar savu mācību, ir posms, kas droši vien uz visiem laikiem paliks neziņā tīts. Nevar taču nopietni izturēties pret Mateja un Lūkas stāstījumiem par Jēzus dzimšanu un viņa uzstāšanos Jeruzalemē divpadsmit gadu vecumā, ja vairums Bībeles skaid- drotāju gan atzīst tos par pievilcīgām, bet sagudrotām leģendām bez jebkāda vēsturiska pamatojuma.
Par šo būtisko robu mūsu zināšanās evaņģēlisti tomēr nav vainojami. Viņi bija tikai sava laikmeta uzskatu paudēji un hronisti, kuri fiksējuši to, kas helēnis- kās kristietības pasaulē bija zināms par Jēzu. Diemžēl šīs ziņas bija pavisam niecīgas. Palestīna viņiem bija gluži svešs, tāls un eksotisks pasaules nostūris, bet saiknes ar Jeruzalemes jūdeokristiešu sektantiem kopš Stefana dumpja, Pāvila reformatoriskās darbības un Jeruzalemes nopostīšanas laikiem bija pakāpeniski sairušas. Kas gan kopīgs varēja būt Efesas vai Korintas kristiešiem ar jūdaismam un Jeruzalemes templim uzticīgajiem nacariešiem? Bet tieši pie nacariešiem vajadzēja saglabāties autentiskai tradīcijai par Jēzu, jo viņu draudzi taču veselus astoņpadsmit gadus vadīja «tā kunga brālis» Jēkabs, kuram par Jēzu vajadzēja zināt vairāk nekā pašiem apustuļiem, jo viņš kopā ar to bija uzaudzis vienā mājā un ģimenē. Informāciju par to, kāds Jēzus bijis ikdienas dzīvē, darbā un saskarsmē ar līdzcilvēkiem, viņa tiešie mācekļi, piekritēji un varbūt pat radinieki paņēmuši sev līdzi kapā. Viņiem nebija nekādu iespēju šādas ziņas nodot saviem helēnistu ticības brāļiem, jo Pella, kurā viņi patvērās pēc aizbēgšanas no Jeruzalemes, bija grūti aizsniedzama tā laika pasaules nomale. Jāšaubās arī, vai viņi maz to centās darīt, jo bija pārāk norobežojušies savā jūdaisma nošķirtībā un izolācijā no visa, kas notika plašajā pasaulē, kur Pāvils sludināja jauna paveida kristietību.
Tomēr par spīti šiem sarežģījumiem, kaut kādas zināšanu drumslas par Jēzus dzīvi mainīgajā notikumu plūsmā bija saglabājušās un rada atspoguļojumu evaņģēlijos. Konkrētu un ārkārtīgi svarīgu informāciju mums sniedz Marka (6:3) un Mateja (13:54—57) evaņģēliji. Tās ir ļoti lakoniskas ziņas, taču no tām redzams, ka Jēzus, . tāpat kā viņa tēvs, nodarbojies ar namdara amatu, ka viņam bijuši četri jaunāki brāļi — Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda, kā arī māsas. Tā kā šis pēdējais vārds lietots daudzskaitlī, tad to bijis vismaz divas. Ņemot vērā ebreju attieksmi pret sievietēm, Jēzus māsas nav pat vārdā nosauktas, tā ka par viņām mēs nezinām neko vairāk kā vien to, ka viņas dzīvojušas Nacaretē.
Ziņas, ka Jēzum bijuši jaunāki brāļi un māsas, ir augstākā mērā nepatīkamas tiem kristiešiem, kuri pieturas pie uzskata par Marijas permanento nevainību. Tāpēc jau kopš vissenākiem laikiem, sākot ar Marijas kulta rašanās un nostiprināšanās bridi, no šās dilemmas aizvien meklēta kaut kāda izeja.
Visvecāko teoriju, kurai vajadzēja paglābt šo dogmu, ir izstrādājis apokrifiskā «Jēkaba pirmevaņģēlija» anonīmais autors, kurš dzīvojis 2. gadsimtā. Viņš apgalvo, ka Jēkabs, Jāzeps, Sīmanis un Jūda nav bijuši Jēzus miesīgi brāļi, bet pusbrāļi no Jāzepa iepriekšējās laulības.
Šī tēze viegli atspēkojama, jo tai trūkst jebkādu pierādījumu. Kanoniskajos evaņģēlijos nekur nav minēts, ka Jāzeps būtu bijis atraitnis, bet visļaunākais ir tas, ka «Jēkaba pirmevaņģēlijs», no kurienes nāk šī versija, ir pazīstams ar savu bezatbildīgo fantastiku. Vislabākajā gadījumā varētu sacīt, ka tas ir kāda vientiesīga hagio- grāfa novelistisks safantazējums. Katrā ziņā tam nav nekā kopīga ar vēsturi.
