Turklāt Mateja evaņģēlijā ir pants, kurš patiesībā visu šo argumentāciju padara lieku, jo tajā jautājums par Marijas permanento nevainību izšķirts par labu tās pretiniekiem. Tur lasām, ka tā kunga eņģelis Jāzepam parādījies sapnī un teicis: «Jāzep, tu Dāvida dēls, nebīsties Mariju, savu sievu, ņemt pie sevis, jo, kas viņā iedzimis, ir no svētā gara.» Tad paskaidrots, ka «viss tas ir noticis, lai piepildītos, ko tas kungs ir runājis caur pravieša muti», bet tālāk sacīts, ka «Jāzeps, uzmodies no miega, darīja tā, kā tā kunga eņģelis tam bija pavēlējis, viņš ņēma savu sievu pie sevis. Un viņš to neatzina, līdz kamēr viņa bija dzemdējusi dēlu, un deva tam vārdu Jēzus» (1:20—25). No šā teksta nepārprotami izriet, ka evaņģēlisti nevainīgo ieņemšanu atzinuši par vienreizēju notikumu, kurš attiecināms tikai uz Jēzu, bet pēc tam Jāzeps un Marija dzīvojuši normālu laulības dzīvi, tā ka Jēzus bija viņiem tikai pirmdzimtais, bet nekādā ziņā vienīgais dēls.
Bībeles pētnieku autoritatīvās aprindās tagad valda diezgan vienprātīgs uzskats, ka nostāsti par Marijas pasludināšanu un ieņemšanu no svētā gara ir tipiska teiksma bez jebkāda vēsturiska pamatojuma. Vislabākais pierādījums šāda uzskata patiesīgumam ir tas apstāklis, ka šo brīnišķīgo notikumu, kuram baznīcas doktrīnā ir tik milzīga nozīme, ne ar pušplēstu vārdu nepiemin ne Marks, ne Jānis, ne Pāvils. Kas attiecas uz Mateju un Lūku, tad viņi nevainības un šķīstās ieņemšanas ideju acīmredzot aizguvuši no Vecās derības. Matejs mums pat norāda uz inspirācijas īsto avotu, un proti, uz Jesajas pravietojumu: «Tādēļ tas visuvarenais kungs pats jums dos zīmi: redzi, jaunava kļūs grūta un dzemdēs dēlu, un viņa tam dos vārdu Emanuēls» (7:14). Pēc Mateja vārdiem, Jēzus brīnumainajai piedzimšanai vajadzējis notikt, «lai piepildītos tas, ko tas kungs ir runājis caur pravieša muti».
Tomēr izrādās, ka Matejs ir kļuvis par upuri Jesajas teksta aplamam tulkojumam. Grieķu vārds «parthenos» gan nozīmē «jaunava», taču tas nesniedz visas ebreju vārda «cilmah» nokrāsas, jo šis vārds sevī ietilpina ne tikai «jaunavas», bet arī «jaunas sievietes» jēdzienu. Bībeles skaidrotāji jūdaisti noteikti pastāv uz to, ka Je- saja runājis par «jaunu sievieti», jo pats šķīstas ieņemšanas jēdziens ebreju tautai ir pilnīgi svešs. Savukārt kristiešu teologi, aizstāvēdami savu doktrīnu, pārmet ebrejiem, ka viņi falsificē pravieša izteicienu.
Jaunās derības tekstu pielāgošanu apriori pasludinātai doktrīnai par Marijas permanento nevainību katoļiem atviegloja vēl tas fakts, ka grieķu un aramiešu valodas vārdi, kas apzīmē jēdzienu «brālis» («adelphoi» un «ac/i») ir sinonīmi ar daudzām nozīmēm. Ar tiem-; apzīmē ne tikai miesīgu brāli, bet arī pusbrāli, brālēnu, tālāku vīriešu kārtas radinieku un pat arī kādas kopienas līdzbiedru. Visi līdzīgi papildinājumi un skaidrojumi, kā, piemēram, versija par Mariju Kleofasa sievu un Jāzepa iepriekšējo laulību, nav nekas cits kā teologu spekulatīva izdoma.
Pārsteidzošs fakts ir tas, ka Marija ļoti reti parādās Jaunās derības tekstos, patiesībā palikdama kaut kur mar- ginālijās. Marka evaņģēlijā, kas ir pats vecākais, viņa pieminēta tikai vienu reizi, turklāt mēs nemaz neuzzinām, kāds bijis viņas vārds; Mateja un Lūkas evaņģēlijos Jēzus māte pieminēta četras reizes; Jāņa evaņģēlijā — trīs reizes, atkal nenosaucot vārdā; «Apustuļu darbos» arī pa trim lāgiem. Pāvils savās vēstulēs Jēzus māti vispār nepiemin, it kā par Viņu nebūtu neko dzirdējis. Vai patiesi Pāvils būtu tā rīkojies, ja zinātu un ticētu, ka Marija bijusi svētā gara izredzētā jaunava un viņas dēla piedzimšanu pavadījušas tādas pārdabiskas parādības, par kādām dažus gadu desmitus vēlāk pastāstīja Matejs un Lūka?
Tiesa, «Apustuļu darbos» lasāms, ka Marija lūgusi kopā ar apustuļiem, bet Jānis — gan kā vienīgais no evaņģēlistiem — pastāsta mums, ka viņa stāvējusi zem Jēzus krusta, bet citādi liekas pavisam dīvaini, ka Marija nekad nav klāt sava dēla dzīves visdramatiskākajos un svarīgākajos brīžos: ciešanu ainās, krustā sišanas laikā, bet, pēc citu evaņģēlistu versijas, arī tad, kad Jēzu gulda kapā, un vēlāk, viņam pieceļoties no miroņiem.
Marija Jēzu netika redzējusi ari pēc augšāmcelšanās, kad viņš parādījās citiem cilvēkiem, un tāpat nepiedalījās viņa pēdējā triumfālajā debesbraukšanas ainā, lai gan šeit tā beidzamo reizi būtu varējusi atvadīties no sava dēla. Tāpēc vietā liekas jautājums: kur īsti atradusies Marija visu šo notikumu laikā?
