Valodas par šiem konfliktiem neapšaubāmi nonāca līdz Jēzus tēva mājai un izraisīja tur visai nepatīkamas atbalsis. Pēc tēva nāves par ģimenes galvu vajadzēja kļūt vecākajam dēlam Jēzum, kurš tagad tuviniekus bija pametis. Marijai nekāda prieka nevarēja sagādāt tas, ka pirmdzimtais dēls klaiņo apkārt, visur sēdams nemieru.
Arī viss, ko mātei varēja pastāstīt pārējie dēli, jo sevišķi Jēkabs, kurš no visiem bija pats dedzīgākais stingra jūdaisma aizstāvis, Marijas sirdī viesa tikai raizes. Jēzus taču pauda tādus uzskatus, kas daudzējādā ziņā bija pretrunā ar stingrajiem reliģiskajiem likumiem, kurus māte viņam bija mācījusi jau no bērna kājas.
Seit jāpiezīmē, ka nule uzmestā aina nemaz nav izdomas auglis, jo Jaunajā derībā skaidri izlasāms, ka Jēzus ģimene nav ticējusi viņa dievišķīgajam aicinājumam, tāpat nav sapratusi ne viņu personīgi, ne viņa mācību un pat uzstājusies pret viņu.
Kā gan lai citādi saprot Jāni, kurš raksta: «Jo pat viņa brāļi neticēja viņam» (7:5), bet mums jau pazīstamais 2. gadsimta baznīcas hronists Hēgesips apgalvo, ka rakstu mācītāji centušies pierunāt Jēkabu, lai tas atklāti uzstātos pret Jēzu. Acīmredzot tolaik vēl dzīva bijusi tradīcija, ka Jēkabs nav ticējis Jēzum un pat nostājies pret viņu. Kā izriet no Pāvila pirmās vēstules korintiešiem (15:7), Jēkabs Jēzus mācībai pievērsies tikai tad, kad pēc augšāmcelšanās no miroņiem tas viņam parādījies.
Kaut gan Jēzus jau bija kļuvis slavens ar daudziem brīnumdarbiem slimnieku dziedināšanā un iemantojis ne tikai lielu pulku piekritēju, bet pat divpadsmit vīrus kā savus pastāvīgos un uzticīgos mācekļus, māte un brāļi, it kā neredzēdami šos pārsteidzošos panākumus, savā izmisumā sāka ticēt, ka Jēzus zaudējis prātu un tāpēc viņš pēc iespējas drīzāk jāņem aizbildniecībā. Marks, tātad visvecākās un patiesībai vistuvāk stāvošās tradīcijas paudējs, raksta: «Un, kad tie, kas pie viņa (t. i., Jēzus) bija, to dzirdēja, tad tie izgāja viņu savaldīt. Jo tie sacīja: «Viņš ir bez prāta»» (3:21).
Tāpat, spriežot pēc dažiem izteicieniem Mateja, Marka un Lūkas evaņģēlijos, varam secināt, ka attiecības starp Jēzu un viņa tuviniekiem nav bijušas nekādas sirsnīgās (Mateja ev., 12:46; Marka ev., 3:31; Lūkas ev., 8:19). Hronoloģiski visvecākajā evaņģēlijā rakstīts: «Tad viņa māte un viņa brāļi nāca un, ārā stāvēdami, pie viņa sūtīja un viņu sauca. Un ļaudis sēdēja ap viņu un viņam sacīja: «Redzi, tava māte un tavi brāļi, un tavas māsas ārā tevi meklē.» Un viņš tiem atbildēja: «Kas ir mana māte un mani brāļi?» Un viņš visapkārt uzlūkoja tos, kas ap viņu sēdēja, un saka: «Redzi — mana māte un mani brāļi. Jo, ja kas dieva prātu dara, tas ir mans brālis un māsa, un māte»» (3:31—35).
Cik daudz pasacīts šajā īsajā ainā! Vispirms zīmīgi jau tas, ka Jēzus pats neizgāja ārā pie mātes un brāļiem, bet atbildēja tiem ar cita cilvēka starpniecību, itin kā būtu zinājis viņu nodomu un baidījies, ka tie viņu var aizvest ar varu uz mājām. Un kā skan šī atbilde! Tā drīzāk ir skarbs noraidījums, bez jebkāda jūtu siltuma, kas jo vairāk pārsteidz tāpēc, -ka Jēzus taču runā par savu māti.
Lai nonāktu tik tālu un ieņemtu šādu nostāju, Jēzum droši vien iepriekš vajadzēja daudz pārciest un pārdzīvot. Vajadzēja cīnīties, lai saglabātu uzticību savam aicinājumam un atvairītu no ārpuses nākošo, arvien pieaugošo morālo spiedienu. Jēzus kārdināšanas aina, kas pilna drūmām, apokaliptiskām noskaņām, it kā simboliski attēlo pārdzīvojumus, kurus izbauda cilvēks, kas mokpilnā iekšējā cīņā izšķir sava lielā aicinājuma problēmu. Savā ortodoksālajā aprobežotībā apmātie brāļi bija uzkūdījuši arī mīļoto māmuļu un visvisādi kavējuši Jēzu savas sūtības izpildē, līdz beidzot pasludināja viņu par cilvēku, kurš zaudējis prātu.
Sajā cīņā ar viduvējību, vienā no visgrūtākajām cīņām, kādu Jēzum savā mūžā vajadzēja izturēt, viņš gan uzvarēja, taču Jēzus sirdī tā atstāja dziļas rētas un sarūgtinājumu pret tuviniekiem. Jēzus vārdos, kurus uzrakstījis Lūka, slēpjas bezgala liels rūgtums: «Ja kāds nāk pie manis un neienīst savu māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt mans māceklis» (14:26). Bībeles tekstu skaidrotāji šeit droši vien iebilstu, ka šo vārdu jēga ir alegoriska, bet, ja arī tā būtu, tad tomēr pats fakts, ka Jēzus izvēlējies tieši šādu un ne citādu alegoriju, atspQguļo viņa subjektīvo pieredzi.
Jēzus ģimenes drāma atradusi atbalsi viņa mūža pēdējās dienās. Matejs, Marks un Lūka vienbalsīgi atzīmē, ka neviens no Jēzus mācekļiem un ģimenes locekļiem nav stāvējis zem krusta viņa nāves brīdī, tāpat neviens no tiem nav rūpējies par Jēzus apbedīšanu, tā ka viņu savā kapličā apglabājis svešs cilvēks, Jāzeps no Arimatijas. Bet bīties viņiem nebija nekāda iemesla,, jo romiešu likums atļāva tuviniekiem pēc sprieduma izpildes pievākt uz nāvi notiesāto līķus,
