- Nē. Aizmugures durvīm apkārt tāda dīvaina dūkoņa laikam uzlikta kāda burvestība. No tām vajag izvairīties. Bet tas logs ir drošs. Un viņš norādīja ar pirkstu.
- Labi. Kitija pielavījās pie loga un ielūkojās iekšā. Izskatījās, ka tā bija noliktava piekrauta ar paklājiem, visi bija glīti saritināti un sakrauti kaudzēs. Viņa palūkojās uz abiem pārējiem. Vai redzat kaut ko?
- Tieši tāpēc jau ir tik muļķīgi, ka tu esi vadītāja, Stenlijs nošņācās. Bez mums tu esi bezpalīdzīga. Akla. Nē te nav nekādu lamatu.
- Nekādu dēmonu, Freds piebilda.
- Labi. Kitija uzvilka cimdus. Viņa sasprindzināja roku un trieca dūri pret loga apakšējo rūti. Atskanēja plīstoša stikla troksnis, un stikli nobira uz palodzes. Kitija iebāza roku pa izsisto caurumu un atvēra logu. Viņa ierāpās istabā, vērtējoši lūkodamās uz visām pusēm. Negaidot pārējos, meitene devās uz priekšu starp paklāju piramīdām uz pusatvērto durvju pusi. No somas viņa izņēma kabatas lukturīti gaismas stars apspīdēja plašu, labi iekārtotu darbistabu ar galdiem, krēsliem un gleznām pie sienas. Stūrī stāvēja seifs.
- Pagaidi! Stenlijs satvēra Kitijas roku. Starp galdiem pēdu līmenī ir mirdzošs pavediens. Klupināšanas burvestība. Uzmanies!
Viņa nikni izrāvās no tvēriena. Es nemaz netaisījos kāpt tam virsū. Neesmu jau tik stulba.
- Nu, protams, Stenlijs noskurinājās.
Ceļot kājas augstu, lai nepieskartos neredzamajam pavedienam, Kitija nonāca līdz seifam. Viņa atvēra somu, izņēma mazu, baltu lodīti, nolika uz grīdas un piesardzīgi atkāpās. Nonākusi līdz durvīm, viņa izrunāja Atbrīvošanas vārdus. Lode nopūtās un uzsprāga. Tās spēks norāva no sienām gleznas, no grīdas paklāju un izsita seifa durvis no eņģēm. Kitija mierīgi atgriezās pie seifa. Viņa ātri savāca tajā atrodošos priekšmetus un ielika tos somā.
Stenlijs nepacietībā lēkāja. Kas tur ir?
- Moleru brilles, Četru elementu lodes… dokumenti… un nauda. Daudz naudas.
- Tas ir labi. Pasteidzies! Mums ir piecas minūtes laika.
- Zinu.
Kitija aiztaisīja somu un mierīgi izgāja no darbistabas. Freds un Stenlijs jau bija izkāpuši pa logu un nepacietīgi gaidīja pagalmā. Kitija šķērsoja noliktavu, izlēca pa logu un devās uz vārtiem. Te pēkšņi, intuīcijas vadīta, meitene palūkojās pār plecu tieši īstajā laikā, lai redzētu, kā Freds kaut ko iemet noliktavā.
Viņa apstājās. Kas, pie velna, tas bija?
- Nav laika pļāpāt, Kitij! Freds un Stenlijs jau skrēja viņai garām. Izrāde sākas.
- Ko jūs tikko izdarījāt?
Kad viņi jau skrēja pa ielu, Stenlijs piemiedza vadītājai ar aci. Aizdedzināšanas kociņš. Neliela dāvana paklāju tirgotājam, Freds irgojās.
- Tā nebija plānots! Šis bija tikai kārtējais reids! Kitija jau varēja saost dūmu smaku. Viņi nogriezās ap stūri.
- Mēs nevaram paņemt līdzi paklājus, vai ne? Vai tad mums tie būtu jāatstāj burvjiem? Pret tiem, kas sadarbojas ar burvjiem, nedrīkst būt nekādas žēlastības. Viņi to ir pelnījuši.
- Mūs var pieķert…
- Nepieķers. Nomierinies. Garlaicīga ielaušanās nenonāks laikrakstu pirmajās lappusēs. Bet ielaušanās un ugunsgrēks gan…
No dusmām gluži zaļa, rokas iekrampējusi somas siksnās, Kitija soļoja blakus zēniem pa ielu. Te nebija runa par avīžu virsrakstiem Stenlijs atkal apstrīdēja viņas autoritāti, šoreiz jau pavisam atklāti. Tas bija viņas plāns, viņas stratēģija, un zēns bija to izjaucis. Pēdējais laiks sākt kaut ko darīt. Noteikti. Citādi šis zeņķis agrāk vai vēlāk viņus visus iedzīs nāvē.
Pie Metropolitēna teātra skanēja zvans, kas aicināja uz izrādes nākamo cēlienu, un cilvēki plūda atpakaļ pa durvīm. Kitija,
Stenlijs un Freds viņiem pievienojās un pēc mirkļa sēdēja savās vietās. Orķestris jau spēlēja. Priekškars tika pacelts.
Joprojām niknumā trīcot, Kitija apsēdās un nolika somu pie kājām. Stenlijs pagrieza galvu un viņai uzsmaidīja. Tagad mēs būsim laikrakstu pirmajās lappusēs. Rīta ziņās mūs nekas nepārspēs.
Pusjūdzi uz ziemeļiem no Temzas tumšajiem ūdeņiem pasaules tirgoņi pulcējās Sitijas centrā, lai slēgtu darījumus, pirktu un pārdotu. Cik vien tālu acs spēja skatīt, seno māju priekšā stiepās stendi, kas bija tur paslēpušies gluži kā cāļi zem vistas spārna. Tajos dižojās zelts no Dienvidāfrikas un dzintars no Baltijas jūras, dārgakmeņi un zīds visās varavīksnes krāsās, un tūkstošiem citu brīnumu. Bet visvērtīgākās bija mantas no senajām impērijām, kas tur bija nolaupītas un atvestas uz Londonu pārdot.
Sitijas pašā sirdī, Kornhilas un Poltrijas ielu krustojumā, skanēja visdedzīgākie tirgotāju saucieni. Tirgus centrālajā daļā bija atļauts ienākt tikai burvjiem, un ieejas apsargāja pelēkās drēbēs ģērbti policisti.
