Pēkšņi sapratu, ka sēžu ļoti pamanāmā vietā. Lai arī kā es pagrieztos, mani no mugurpuses varēja ievainot nezināmais ienaidnieks, pielavīdamies lietus aizsegā. Es aplidoju pāris loku ap statuju, šķeļot lietus aizkaru. Pacēlos līdz jumtiem, kur mani vairs nevarēja sasniegt nekas, kas lodātu pa ielām.
Un tad es izdzirdu blīkšķi. Tas nebija jauks, atturīgs blīkšķis tāds kā pudeles saplīšana pret plikpaura galvu. Nē, izklausījās tā, it kā no zemes ar visām saknēm tiktu izrauts liels ozols un aizmests malā vai arī vesela māja tiktu noslaucīta no ceļa. Neizklausījās pārāk labi.
Vēl sliktāk bija tas, ka es varēju noteikt, no kurienes šis blīkšķis nāca. Ja lietus būtu bijis skaļāks vai blīkšķis klusāks, es varētu sadzirdēt nepareizi un drosmīgi mesties pretējā virzienā. Bet šoreiz man neveicās.
Turklāt vēl pastāvēja cerība, ka Kvīzla varētu būt dzīva.
Tāpēc es izdarīju divas lietas. Pirmkārt, raidīju gaisā vēl vienu oranžo uzliesmojumu, cerēdams, ka to pamanīs kāds no mūsu izlūkpatruļas. Cik atceros, tuvākais bija kāds foliots Ceringkrosā. Tas bija viduvējs eksemplārs, kam nepiemita ne varonība, ne iniciatīva, bet šajā situācijā bija vajadzīgi jebkuri papildspēki.
Pēc tam es devos ziemeļu virzienā pa ceļu, no kura nāca sprādziens. Tas bija no muzeju kvartāla. Es lidoju, cik lēni vien ērglis var, nekrītot zemē. [19] [1] Kustināju spārnus tik lēni un piesardzīgi, cik vien spēju.
Un visu laiku vēroju namus, kas slīdēja zem manis. Tas bija lepno veikalu rajons mazs un tumšs. Seni uzraksti virs durvīm vēstīja, ko te var atrast kaklarotas, zīda baķus, dārgakmeņiem rotātus rokaspulksteņus. Te bija daudz zelta un dimantu. Burvji ieradās pirkt niekus, kas apstiprināja viņu statusu. Te iegriezās arī bagāti tūristi.
Briesmīgais blīkšķis vairs neatkārtojās. Likās, ka visi veikali ir neskarti to fasādes bija nebojātas, gaismas virs durvīm dega, koka izkārtnes šūpojās vējā.
Lietus mērcēja spārnus. Bruģi sedza dziļas peļķes. Ne miņas no kāda mirstīgā vai gara, it kā es lidotu pāri spoku pilsētai.
Iela kļuva nedaudz platāka, tā veda garām apaļam laukumam, kuru klāja zāle un puķu dobes, kas šķita dīvaini nepiederīgas šaurajai Londonas ielai. Zālāja vidū rēgojās vecs, salauzts stabs un akmens plāksnes, kuru nozīmi tikai tagad varēja aptvert. [20] [1] Arī ielas nosaukums Karātavu iela kaut ko nozīmēja. Londonas varas iestādes vienmēr bija prasmīgi pratušas iebiedēt vienkāršos (audis, bet, tā kā pēdējo gadu laikā likumpārkāpēji tika pakārti pie Tauera, šī vieta bija kļuvusi par tūrisma objektu.
Šovakar te viss bija izmircis un vēja appūsts. Patiesībā mani interesēja nevis karātavas, bet gan zāles laukums tām apkārt.
Tur bija kaut kas līdzīgs pēdām. Ļoti lielām pēdām. Tās drīzāk izskatījās pēc lieliem lāpstu nospiedumiem ar vienu īkšķa nospiedumu platākajā pusē. Pēdas, dziļi iespiedušās zemē, šķērsoja zālāju.
Es nopurināju no spalvām lietus lāses un piesitu ar nagiem pret karātavu stabu. Lieliski. Vienkārši lieliski. Mans ienaidnieks ir ne tikai noslēpumains un spēcīgs, bet arī liels un smags. Šī nu gan būs naksniņa!
Ar acu skatienu pavadīju milzīgos pēdu nospiedumus. Pametot zālāju, tie joprojām bija labi redzami, jo atstāja aiz sevis dubļainu sliedi. Bija skaidri saprotams, ka neviens no veikaliem nav cietis no uzbrucēja. Viņš acīmredzot bija devies citur. Ar smagu nopūtu lidoju tālāk.
Karātavu iela beidzās pie plaša, tumša bulvāra. Tieši man pretī pacēlās augsts, iespaidīgs metāla žogs no sešus metrus augstiem un piecus centimetrus bieziem dzelzs stieņiem. Žogā bija atvērti plati vārti. Precīzāk sakot, tie bija atslieti pret tuvāko laternu, norauti kopā ar krietnu daļu šķērskoku. Žogā tagad rēgojās liels caurums. Kāds bija ļoti steidzies tikt iekšā. Cik jauki, ka ir tik dedzīgas būtnes! Un cik nepatīkami, ka es, lēni lidojot pār ielu, nācu arvien tuvāk šai vietai.
