Tagad vējš vairs nepūta no muguras, bet vajadzēja airēt tam šķērsām, un tas nebija viegli: sānu bangas visu laiku virzīja kuģi uz dienvidiem no jaunuzņemtā kursa, mētāja to un tik pamatīgi pielēja ar ūdeni, ka smelt vajadzēja bez pārtraukuma, un airētājiem bija jāuzmanās, lai kuģa svaidīšanās neizceltu airus no ūdens tieši spēcīga vilciena brīdī un tādējādi nenogāztu viņus visus gar zemi. Negaisa mākoņi darīja apkārtni gandrīz pavisam tumšu, tomēr laiku pa laikam viņi atkal ieraudzīja rietumos gaismu, kas palīdzēja saglabāt pareizo virzienu, viņiem cīnoties uz priekšu. Beidzot vējš mazliet pierima, un gaisma priekšā kļuva spožāka. Vīri airēdami izbrauca itin kā cauri priekškaram - brīdī starp diviem airu vilcieniem kuģis pēkšņi izkļuva no vētras un iepeldēja mierīgā ūdenī, kur jūru un debesis apspīdēja norietējušās saules sārtums. Aiz baltajām viļņu putām viņi netālu priekšā ieraudzīja augstu, apaļu, zaļu kalnu, zem kura blakus nelielam līcim pletās pilsēta; krastā noenkurotās laivas un kuģi pavisam mierīgi šūpojās rāmajos ūdeņos.
Stūrmanis, atspiedies uz garā stūres aira, pagrieza galvu un uzsauca: — Kaptein! Vai tā ir īsta zeme vai burvestība?
- Ieturi kursu, tu muļķagalva! Airējiet, nīkuļi! Tas ir Tvila līcis un Roukas pakalns, un to pazīst katrs nejēga! Airējiet!
Bungu vienmuļās rīboņas pavadīti, viņi gurdi aizīrās līdz līcim. Tur ūdens bija pavisam rāms, un no pilsētas varēja dzirdēt cilvēku balsis un zvanu skaņas, un tikai tālumā vēl apslāpēti šņāca un trakoja sabangotā jūra. Ziemeļos, austrumos un dienvidos jūdzes attālumā no salas gūzmējās tumši mākoņi. Bet virs Roukas salas dzidrās un rāmās debesis mirdzēja spožas zvaigznes.
To nakti Geds vēl pārgulēja uz "Ēnas" klāja, bet agri no rīta viņš atvadījās no saviem jaunajiem jūrasbiedriem un, draudzīgu vēlējumu un klaigu pavadīts, devās uz krastu. Tvilas pilsētiņa nav liela, un nedaudzās augstās mājas, cieši sadrūzmējušās cita pie citas, aizņem dažas šauras, stāvas ielas. Tomēr Gedam tā šķita liela pilsēta, un, nezinādams, kurp doties, viņš pajautāja pirmajam pretimnācējam, kur varētu meklēt Roukas skolas pārzini. Vīrietis viņu iesāņus nopētīja, tad atbildēja: - Gudrajam nav jāvaicā, bet muļķis taujā veltīgi, - un aizgāja savu ceļu. Geds devās augšup kalnā, līdz nokļuva Četrstūrveida laukumā, kuru no trim pusēm ieskāva ēkas ar slīpiem, pelēkiem jumtiem, bet gar ceturto malu stiepās kādas lielas celtnes siena; nedaudzie mazie lodziņi tajā atradās augstāk nekā pārējo māju skursteņi, tā bija būvēta no milzīgiem, pelēkiem akmens bluķiem un izskatījās pēc cietokšņa vai pils. Laukumā, šīs sienas pakājē, slējās tirgus būdas, gar kurām staigāja diezgan daudz cilvēku. Geds uzdeva savu jautājumu kādai vecai sievietei ar gliemeņu grozu, un tā atbildēja: - Pārzini ne vienmēr var atrast tur, kur viņš ir, bet reizēm izdodas sastapt tur, kur viņa nav, - un devās tālāk, klaigājot daudzinādama savu preci.
Lielās ēkas sienā netālu no stūra bija redzamas mazas, neizskatīgas koka durtiņas. Piegājis pie tām, Geds
skaļi pieklaudzināja. Durvis atvēra vecs vīrs, un Geds teica:
- Man līdzi ir vēstule no Gontas maga Ogiona Roukas skolas pārzinim. Es gribu satikt pārzini, bet negribu vairs klausīties mīklas un zobgalības!
- Skola ir šeit, - vecais vīrs laipni sacīja. - Es esmu durvju saīgs. Nāc iekšā, ja vari!
Geds paspēra soli uz priekšu. Viņš domāja, ka ir pārkāpis pāl i slieksnim, tomēr izrādījās, ka viņš joprojām stāv āipusē uz ietves tāpat kā iepriekš.
Geds vēlreiz spēra soli uz priekšu un vēlreiz palika stāvam aiz durvīm. Durvju sargs no iekšpuses vēroja viņu ar laipnu skatienu.
Geds jutās drīzāk saniknots nekā apmulsis, jo domāja, ka atkal tiek izsmiets. Ar balss un rokas palīdzību viņš veica Atvēršanas burvību, ko krietni sen viņam bija iemācījusi tante; tā bija pati sarežģītākā prasme vecās sievas mākslu klāstā, un Geds to veica meistarīgi. Taču tā bija tikai nieka zintnieces burvība un nemaz neietekmēja spēku, kas sargāja šīs durvis.
Kad šis mēģinājums neizdevās, Geds labu brīdi stāvēja un domāja. Beidzot viņš paskatījās uz veco vīru, kurš gaidīja iekšpusē. — Es nevaru ieiet bez jūsu palīdzības, - Geds negribīgi teica.
- Pasaki savu vārdu! - aicināja durvju sargs.
Geds atkal labu brīdi stāvēja klusēdams, jo cilvēks nekad skaļi nenosauc savu īsto vārdu, ja vien netiek apdraudēts kaut kas dārgāks par viņa dzīvību.
- Es esmu Geds, - viņš skaļi teica. Tad, paspēris soli uz priekšu, viņš iegāja pa atvērtajām durvīm. Taču, kaut gan gaisma krita Gedam no muguras, viņam šķita, ka cieši pa pēdām seko kāda ēna.
Pagriezdamies Geds turklāt ievēroja, ka durvju arka, cauri kurai viņš bija izgājis, nav no vienkārša koka, kā bija licies sākumā, bet no ziloņkaula un bez jebkādiem salai dūmiem vai šuvēm; vēlāk viņš uzzināja, ka tā izgrebta no Lielā Pūķa zoba. Durvis, kuras vecais virs aizvēra aiz viņa, bija veidotas no pulēta raga, kam cauri spīdēja blāva dienasgaisma, un to iekšpusē bija izgrebts Tūkstošlapu koks.
