Tveicīgajās, saules piekarsētajās ganībās ziedēja dzeltenas puķes. — Dzirkstelenes, — sacīja Kristāls. - Tās aug tur, kur vējš izkaisīja degošās Iljenas pelnus toreiz, kad Errets-Akbe aizstāvēja Iekšējās salas pret Ugunsvaldnieku. - Viņš uzpūta dvašu kādai pārziedējušai puķes galviņai, un atrautās sēklas aizlidoja līdzi vēja pūsmai kā ugunskura dzirksteles saulē.
Taka veda viņus augšup un meta līkumu apkārt lielam, zaļam pakalnam; tas bija apaļš un kails, un Geds to bija redzējis no kuģa, kad viņi iebrauca Roukas salas apburtajos ūdeņos. Kalna pakājē Kristāls apstājās.
- Savās mājās Havnorā es daudz tiku dzirdējis par allaž cildinātajām gontiešu burvībām, un man jau sen ir gribējies redzēt tās savām acīm. Te nu mums ir gontietis, un mēs stāvam pie Roukas pakalna, kura saknes sniedzas līdz zemes vidienei. Šeit visas burvības ir īpaši spēcīgas. Parādi mums kādu triku, Zvirbuļvanag! Parādi, kā to dara jūsējie!
Apmulsis un iztrūcies Geds klusēja.
- Vēlāk, Kristai, - Vīķis savā rāmajā balsī teica. - Lai viņš drusku iejūtas.
- Viņam irvai nu prasme vai spēks, citādi durvju sargs viņu nebūtu laidis iekšā. Kāpēc lai viņš mums to neparādītu tūlīt pat? Vai ne, Zvirbuļvanag?
- Man ir gan prasme, gan spēks, - Geds teica. - Paskaidro tikai, par ko tu runā!
- Par ilūzijām, protams, - par trikiem, šķietamības spēlēm. Re, tā!
Pastiepis pirkstu. Kristāls izrunāja vairākus svešādus vārdus, un tur, kurp viņš rādīja, kalna nogāzē starp zaļajiem zāles puduriem sāka tecēt sīka urdziņa; tā auga arvien lielāka, pārtapa avotā, un pakalna nogāzi lejup plūda plata straume. Geds iemērca roku ūdenī, un tas bija slapjš; viņš to padzērās, un tas bija vēss. Un tomēr tas neremdināja slāpes, jo bija tikai ilūzija. Pateicis citu vārdu. Kristāls apturēja ūdeni, un zāles puduri atkal sausi šūpojās saulesgaismā.
- Un tagad tu, Vīķi, - viņš teica ar savu rāmo smaidu.
Vīķis pakasīja pakausi un izskatījās saīdzis, tomēr paņēma saujā zemi un, kaut ko neskanīgi dziedādams, sāka to mīcīt un veidot ar saviem tumšajiem pirkstiem; viņš to spaidīja un glāstīja, līdz tā pēkšņi kļuva par sīku radību, līdzīgu mēsluvabolei vai pūkainai mušai, dūkdama aizlidoja pāri Roukas pakalnam un piizuda tālumā.
Geds satriekts noskatījās tai pakaļ. Un ko prot viņš, ja neņem vērā nenozīmīgas ciemata burvestības — vārdus, ar ko sasaukt kopā kazas, likvidēt kārpas, pārvietot nastas vai salāpīt katlus?
- Tādus trikus es nerādu, - viņš teica. Vīķim ar to pietika, un viņš devās tālāk, bet Kristāls nerimās: - Kāpēc ne?
- Burvju mākslas nav nekāda rotaļa. Mēs, gontieši. ar tām nespēlējamies, lai izklaidētos vai nopelnītu uzslavu, -Geds lepnīgi atbildēja.
- Kādēļ tad jūs ar tām spēlējaties? - Kristāls taujāja.
- Naudas dēļ? _
- Nē! - Tomēr Geds nespēja izdomāt vēl kādu atbildi, lai slēptu savu neprasmi un saglābtu lepnumu. Kristāls labsirdīgi iesmējās un devās tālāk apkārt Roukas pakalnam. Geds sekoja sadrūmis un aizkaitināts, jo zināja, ka ir izturējies ļoti muļķīgi, un vainoja pie tā Kristālu.
Naktī, kad viņš, apmetni ietinies, gulēja savā aukstajā, tumšajā akmens cellē uz matrača, Roukas Lielā nama mēmajā klusumā, viņu arvien vairāk pārņēma šīs vietas dīvainā svešatnība un domas par šeit īstenotajām buršanām un burvestībām. Visapkārt valdīja melna tumsa, un Gedu sagrāba bailes. Viņš vēlējās atrasties jebkur citur, tikai ne Šeit, Roukas salā. Bet tad durvis parādījās Vīķis, kuram virs galvas blāvoja maza, zilgana burvju gaismas lodīte, apgaismodama ceļu, un apvaicājās, vai varot ienākt pie Geda un brītiņu parunāties. Iztaujājis Gedu par Gontu, viņš ar sirsnību sāka stāstīt pats par savu mājvietu Austrumu robežsalās un atcerējās, kā vakaros vēji nes pāri rāmajai jūrai daudzo pavardu dūmus starp mazajām saliņām, kurām ir dīvaini nosaukumi: Korpa, Kopa un Holpa, Venveja un Vemiša, Ifiša, Kopiša un Snega. Gribēdams parādīt Gedam to izvietojumu, viņš ar pirkstu uzvilka salu apveidus uz grīdas akmens plātnēm, un iezīmētās līnijas uz brīdi bāli iemirgojās kā uzvilktas ar sudraba irbuli, tad atkal izgaisa. Vīķis bija mācījies šajā skolā jau trīs gadus, un drīz viņam vajadzēja kļūt par pilntiesīgu burvi; par sīkām burvju mākslām viņš īpaši vispār nedomāja, tāpat kā putns nedomā par savu lidojumu. Taču viņam piemita lielāka, iedzimta prasme - iejūtības un laipnības māksla. Gan tovakar, gan visas turpmākās dienas viņš dāvāja Gedam savu draudzību, un Geds varēja vienīgi atbildēt ar to pašu.
