Valters MerssKapteiņa zilā lāča 13.1/2 dzīvesKapteinis Zilais lācis aizviļ lasītāju uz pasauli, kur fantāzija un humors ir ēverģēlīgi izlauzušies brīvībā: uz Camonijas kontinentu, kurā prāta spējas ir lipīga slimība un smilšu vētras ir četrstūrainas, kurā aiz jebkuras idilles uzglūn nāves briesmas un mājo visas tās būtnes, ko esam izraidījuši no mūsu ikdienas dzīves. Viņš sastop pundurpirātus, spīgaiņus, verveļviļņus, kalnu tupuci Fredu un kalnu trolli, ceļo pa Camoniju no Tumšajiem kalniem cauri Saldajam tuksnesim līdz Atlantīdai, vienmēr klausīdams savai devīzei: "Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim."Aizraujošs ceļojums cauri pasakainai valstībai, kurā iespējams viss — tikai ne garlaicība!No vācu valodas tulkojusi Māra PolakovaNoskannējis grāmatu un failu izveidojis Imants LočmelisJUMAVA
Valters Merss
Kapteiņa zilā lāča 13.1/2 dzīves
"Dzīve ir pārāk vērtīga, lai to atdotu liktenim."
Deus X Machina
Zilajam lācim ir divdesmit septiņas dzīves. Trīspadsmit ar pusi no tām es nododu atklātībai ar šo grāmatu, par pārējām klusēšu. Lācim vajadzīgas tumšās puses, tās vairo lāča neizprotamo pievilcību.
Visi bieži taujā, kā bija agrāk. Es atbildu: agrāk visa bija daudz vairāk. Jā, agrāk bija salas, noslēpumainas ķēniņvalstis un veseli kontinenti, kas mūsdienās zuduši, — tiem pāri sakļāvušies viļņi, tie nogrimuši mūžīgajā okeānā. Redziet, jūras kāpj arvien augstāk, ļoti lēni, taču nepielūdzami, un dienās visu mūsu planētu klās ūdens — vai ne ar gudru ziņu mans nams atrodas klintsragā, vai ne ar gudru ziņu tas vēl aizvien ir kuģis. Es stāstīšu par šīm salām un zemēm, par būtnēm un brīnumiem, kas nogrimuši dzelmē tām līdzi.
Es melotu (un izsenis visiem zināms, ka meli nav manā dabā), ja apgalvotu, ka manas pirmās trīspadsmitarpus dzīves pagāja bez raibiem notikumiem. Teikšu vienkārši: pundurpirāti. Spīgaiņi. Meža tarantullas. Vervelviļņi. Kalnu troļļi. Tumšo kalnu kāpuri. Kalnu tupuce. Milzis bez galvas. Galva bez milža. Tuksneša jampampi. Ciet saņemta fatamorgāna. Mēnessērdzīgi jetiji. Mūžīgs tornado. Dēmonrikšas. Vampīri ar nekrietniem nolūkiem. Princis no citas dimensijas. Profesors ar septiņām smadzenēm. Salds tuksnesis. Barbari, kas neprot uzvesties. Iesunīši. Kaujas mākslās trenēts lietusmežu rūķis. Domājošas smiltis. Lidojoši kurmji. Monstrozs kuģis. Pekles ceplis. Kulināra sala. Pazemes smilšu cilvēki. Kanāla pūķi. Dramatiskas melu divkaujas.
Dimensiju caurumi. Voltigurgu basvibratori. Huligāniski kalnu punduri. Neredzamie cilvēki. Natiftofi. Četrstūrainas smilšuvētras. Venēcijas vecīši. Mīlīgas Midgardčūskas. Nejauki taražbaloži. Atmesto ideju ieleja. Starpcūkas. Lielpēdu bērtas. Rūsaini kalni. Klaustiņas. Laika gliemji. Vellelfi. Mandrāgas. Ošķes. Vērpata. Pūķulēni. Fatomi. Genfs. Nāves briesmas. Mūžīga mīlestība. Izglābšanās pašā pēdējā brīdī…
Bet es negribu aizsteigties priekšā!
Gremdējoties atmiņās par šiem laikiem, mani pārņem ilgas. Tomēr dzīves pulksteni nevar pagriezt atpakaļ. Tas ir skumji, taču pareizi.
Tā nu raugi, tagad, kā jau pieklājas, rudenim seko ziema. Saule, auksta kā mēness, noriet leduspelēkā okeānā, vējš smaržo pēc sniega. Taču gaisā jaušama vēl kāda smarža, tālīnas uguns smarža ar šķipsniņu kanēļa — tā vēsta piedzīvojumus! Agrāk es būtu gājis šai smaržai līdzi, bet šobrīd man darāms kas svarīgāks: jāsaglabā pēctečiem manas dzīves atmiņas. Pirmie sala spoki bāž savus stingos pirkstus cauri manas kajītes grīdai un tvarsta manas pekas. Neredzamas ledus raganas zīmē uz logu rūtīm sniegapuķes. Nav gluži mans mīļākais gadalaiks, toties ir lielisks iemesls uzvārīt kakao (piešaujot klāt mazmazdruscīņ ruma), piebāzt trīspadsmit ar pusi pīpes, sagatavot trīspadsmit ar pusi marmelādes maizītes un trīspadsmit ar pusi nosmailinātus zīmuļus un sākt pierakstīt manas pirmās trīspadsmit ar pusi dzīves. Drosmīgs, nogurdinošs episka mēroga pasākums, es bīstos. Jo, kā jau teicu, toreiz visa bija daudz vairāk — saprotams, daudz vairāk bija arī piedzīvojumu.
Savada
piedzimšana
Parasti dzīve sākas ar piedzimšanu, taču mana tā nesākās. Vismaz es pats nezinu, kā nācu pasaulē. Varēju — tīri teorētiski — piedzimt no viļņa putām vai izaugt gliemežnīcā kā pērle. Vai varbūt nokrist no debesīm ar krītošu zvaigzni.
Diemžēl ir pilnīgi skaidrs, ka biju pamests bērns, atradenis okeāna vidū. Manas pirmās atmiņas ir par to, kā mani svaida spīva jūra un es kails un viens guļu valrieksta čaumalā, jo pašā sākumā biju mazs, ļoti, ļoti mazs.
Vērpata
Vēl es atceros troksni. Tas bija trakoti liels troksnis. Tik mazām radībām ir nosliece visu pārspīlēt, tomēr tagad es zinu, ka tas tiešām bija vislielākais troksnis pasaulē.
To radīja briesmīgākais, bīstamākais un skaļākais ūdens virpulis septiņās pasaules jūrās — redziet, pats to nenojauzdams, es savā čaumaliņā biju ielīgojis tieši baigajā Vērpatā. Toreiz man tas viss vienkārši izklausījās pēc diezgan skaļas grudzināšanas. Taisnību sakot, tobrīd es domāju (ja to jau varēja saukt par domāšanu), ka tas ir caurcaurēm dabiski — kailam rieksta čaumalā pa atklātu jūru kuģot pretim apdullinošai kaukoņai.
Troksnis kļuva arvien varenāks un varenāks, rieksta čaumala šūpojās arvien stiprāk, un es nezināju arī to, ka jau sen biju iekļuvis Vērpatas acī. Virpuļodams vismaz kilometru garās spirāles lokos, mans niecīgais kuģītis — droši vien vismazākais kuģis pasaulē — dejoja pretim rēcošam bezdibenim.
Vai gan lieki jāteic, ka vēl bezcerīgāku situāciju nemaz nav iespējams iedomāties? Visi jūrnieki, kas ir pie pilna prāta, Vērpatas mutuļiem brauc apkārt ar lielu līkumu. Un, pat ja kāds mestos mani glābt, viņu gaidītu tāds pats liktenis. Viņu aizrautu līdzi jūras dibenā, jo Vērpatas acij pretī nespēja turēties neviens kuģis visā pasaulē.
