Labas zīmes полностью

virs kukamundi kalniem cēlās mēness, šonakt neparasti spožs.

Džonijs Divkaulis sēdēja tuksneša sarkanajā iedobē. Tā bija svēta vieta, kur jau kopš pasaules pirmsākumiem gulēja divi akmeņi, veidojušies vēl sensenajā Sapņu laikā. Džonijs Divkaulis tuvojās savas apgaitas galam. Viņa vaigi un kakls bija notriepti ar sarkanu okru, un viņš dziedāja senu dziesmu, kuru varētu saukt par kalnu dziedošo karti. Ar šķēpu viņš vilka putekļos dažādus rakstus.

Divas dienas Džonijs Divkaulis nebija nedz ēdis, nedz gulējis un jau tuvojās transa stāvoklim, kas saplūdina cilvēku ar dabu un ļauj sazināties ar senčiem.

Viņš gandrīz bija to sasniedzis.

Gandrīz...

Džonijs Divkaulis samirkšķināja acis un pameta ziņkārīgu skatienu visapkārt.

- Atvaino, mīļo zēn, - viņš teica pats sev skaļā, izteiksmīgā balsī, skaidri izrunādams katru vārdu, - vai tev ir nojausma, kur es atrodos?

- Kas to teica? - Džonijs Divkaulis prasīja.

Viņa lūpas atvērās:

-Es.

Džonijs domīgi pakasījās.

- Tātad viens no maniem senčiem, jā, draugs?

- Bez šaubām, mīļo zēn. Bez šaubām. Zināmā mērā. Bet tagad atgriezīsimies pie sākotnējā jautājuma. Kūres atrodos?

-Ja jau esi mans sencis, - Džonijs Divkaulis turpināja, - kāpēc runā kā mīkstais?

- Ak, Austrālija, - teica Džonija Divkauļa mute, izrunādama katru vārdu, it kā gribētu tos dezinficēt un tikai tad atkārtot, - Apžēliņ. Lai nu kā, paldies tev.

- Paklau? Paklau? - Džonijs Divkaulis sauca.

Apsedies smiltis, viņš gaidīja, taču atbildes nebija. Azirafals jau bija projām.

citrons doševo, Haiti kareivis un ceļojošs hungans⁶, bija uzmetis plecā somu, kurā atradās burvju zālītes, ārstniecības augi, meža kaķa gabaliņi, melnas sveces, pulveris (kura sastāvā bija galvenokārt žāvēta zivs un beigts simtkājis), puspudele Chivas Regal, desmit cigaretes Rothmans un Kas Jauns Haiti eksemplārs.

Pacēlis nazi, viņš ar ievingrinātu roku nogrieza melnam gailim galvu. Uz labās rokas uzšļācās asinis.

- Loa, apciemo mani, - Citrons skandināja, - Gros Bon Ange, nāc pie manis!

- Kur es atrodos? - viņš turpināja.

- Vai tas ir mans sargeņģelis? - viņš sev jautāja.

- Manuprāt, visai personisks jautājums,-viņš atbildēja. - Proti, šobrīd. Taču, lai nu kā, jāmēģina. Jāpieliek visi spēki.

Citrons redzēja, ka viņa roka sniedzas pēc gaiļa.

- Nav pārāk higiēniska vieta maltītes gatavošanai, vai tev tā nešķiet? Tādos džungļos. Vai tad te ir dārza svētki? Kur es galu galā atrodos?

- Haiti, - viņš atbildēja.

- Nolādēts. Pārāk tālu. Taču varēja būt vēl ļaunāk. Labi, man jāiet. Paliec sveiks!

Citrons palika viens ar savām domām.

- Pie joda to Loa, - viņš burkšķēja zem deguna.

Brīdi viņš skatījās tukšām acīm un tad paņēma somu

un Chivas Regal pudeli. Ir vismaz divi paņēmieni, kā kādu pārvērst zombijā. Viņš izvēlējās vieglāko ceļu.

Viļņi skaļi sitās pret krastu. Palmas šūpojās.

Tuvojās vētra.

iedegās gaismas. Kabeļtelevīzijas The Power Cable (Nebraska) evaņģēliskais koris uzsāka dziesmu Jēzus ir manas dzīves pults telefona montieris, kas teju noslīka arvien spēcīgākā vēja šalkās.

Mārvins 0. Begmens sakārtoja kaklasaiti, pārbaudīja spogulī savu smaidu, uzsita pa dibenu personīgajai asistentei (mis Sindijai Kelerheilsai - pirms trim gadiem Penthouse jūlija numura vāka meitenei -, kas, uzsākot jaunu karjeru, bija atstājusi to visu pagātnē) un izgāja studijas gaismās.

Jēzus nepārtrauks sarunu, kamēr visu nepateiksi tu

Ar Viņu nebūs viltus savienojumu

Saņemot rēķinu, viss būs kārtīgi uzskaitīts

Viņš ir tavas dzīves pults telefona montieris

Tā dziedāja koris. Mārvinam dziesma patika. Viņš pats bija tās autors. Vēl viņš bija sacerējis dziesmas Laimīgais misters Jēzus, Jēzu, vai drīkstu atnākt un palikt pie tevis? Ak, liesmojošais krusts, Jēzus ir uzlīme uz manas dvēseles bufera, tāpat ari Ja mani uzrauj debesīs, pārķer mana pikapa stūri. Mārvina dziesmas bija pieejamas gan ilgspēlējošā platē, gan kasetē un CD Jēzus ir savs čalis un tika reklamētas ik pēc četrām minūtēm Begmena evaņģēliskajā tīklā.⁷