Vinstons bija īss, bet plecīgs zēns ar pūtītēm izraibinātu seju. Tomasam šķita, ka šim uzraugam pat pārāk patīk savs darbs. Varbūt viņš šurp nosūtīts par sērijveida slepkavībām, zēns pie sevis domāja.
Pirmā stunda pagāja, Vinstonam izrādot Asinsnama teritoriju kuri aploki domāti kuriem dzīvniekiem, kur atradās vistu un tītaru būri, kur un kam bija vieta kūtī. Tomass ātri iepatikās Klajuma sunim uzmācīgam melnam labradoram, vārdā Vaukšķis, kurš visu šo laiku neatkāpās no viņa ne soli. Kad Tomass pavaicāja Vinstonam, no kurienes Klajumā uzradies suns, viņš saņēma atbildi, ka Vaukšķis te bijis vienmēr. Par laimi, šķita, ka pie sava vārda tas bija ticis pa jokam, jo izrādījās samērā kluss.
Otrā stunda pagāja, strādājot ar pašiem lopiem barojot, tīrot, labojot žogu, šķūrējot klunkšķi. Klunkšķi. Tomass pieķēra sevi arvien biežāk lietojam klajumnieku žargonu.
Trešā stunda Tomasam bija visgrūtākā. Viņam nācās noskatīties, kā Vinstons nokauj cūku un sadala to neskaitāmos gabalos turpmākai patērēšanai. Dodoties pusdienu pārtraukumā, Tomass apsolīja sev divas lietas. Pirmkārt, viņa karjera nebūs saistīta ar gaļiniekiem. Otrkārt, viņš vairs nekad mūžā neēdīs neko, kas nācis no cūkas.
Vinstons bija vēlējis viņam iet vienam, aizbildinoties ar darāmo Asinsnamā. Tomasam nebija iebildumu. Soļojot uz Austrumu vārtu pusi, viņš nepārtraukti iztēlojās Vinstonu kādā tumšā kūts stūrī graužam jēlu cūkas kāju. Tas zellis viņam uzdzina drebuļus.
Ejot garām Kastei, Tomass pa kreisi no sevis pamanīja kādu ierodamies Klajumā caur Rietumu vārtiem. No Labirinta izskrēja pēc skata par Tomasu nedaudz vecāks aziātu zēns ar spēcīgām rokām un īsiem melniem matiem. Trīs soļus aiz vārtiem skrējējs apstājās, pieliecās, atspieda rokas pret ceļgaliem un, smagi elsodams, centās atgūt elpu. Viņš izskatījās tā, it kā tikko būtu noskrējis kādus trīsdesmit kilometrus seja sasarkusi, sviedru izmērcētās drēbes pielipušas ādai.
Tomass ar ziņkāri vēroja zēnu līdz šim viņam nebija gadījies tuvumā redzēt kaut vienu skrējēju, ne arī runāt ar kādu. Turklāt, spriežot pēc pagaidām novērotā, skrējējs bija atgriezies Klajumā vairākas stundas par agru. Nopriecājies par radušos izdevību, Tomass apņēmīgi paspēra soli zēna virzienā.
Bet, pirms viņš bija paspējis atvērt muti, skrējējs sabruka zemē.
i
Tomass uz mirkli sastinga. Skrējējs gulēja, sarāvies čokurā, un gandrīz nekustējās, bet Tomass cīnījās ar neizlēmību, viņam bija bail iesaistīties. Ja nu ar svešo zēnu atgadījies kaut kas patiešām nopietns? Ja nu viņš Labirintā ticis… sadzelts? Ja nu…
Tomass sapurinājās skrējējam acīmredzami bija nepieciešama palīdzība. Albij! Ņūt! viņš skaļi iekliedzās. Pasauciet viņus kāds! Tomass skriešus metās pie saļimušā zēna un nometās blakus uz ceļiem. Klau, tev viss kārtībā?
Skrējējs gulēja, atbalstījis galvu uz izstieptajām rokām, krūtīm smagi cilājoties. Viņš bija pie samaņas, bet Tomass nekad agrāk nebija redzējis kādu, kas izskatītos tā nomocījies.
- Jā… viss… kārtībā… skrējējs ar mokām izdvesa, tad paskatījās uz Tomasu. Kas tu par klunkšķi?
- Jauniņais. Tomass atskārta, ka pa dienu skrējēji atradās Labirintā, tāpēc neko no pēdējā laikā notikušā nebija vērojuši klātienē. Vai viņš vispār zināja par meiteni? Visticamāk. Kāds noteikti bija skrējējus informējis. Mani sauc Tomass. Esmu te tikai pāris dienas.
Skrējējs ar grūtībām pieslējās sēdus. Melnie mati bija pielipuši sasvīdušajai pierei. Ak, jā, Tomass, viņš norūca.
- Jauniņie. Tu un tā meitene…
Pie zēniem norūpējies piesteidzās Albijs. Kas noticis, Minjo? Kāpēc tu tik agri esi atpakaļ?
- Pagaidi, Albij. Šķita, ka ar katru ieelpu skrējēja spēki pamazām atgriežas. Esi tik labs un aizteci pēc ūdens. Kaut kur pa ceļam pazaudēju savu somu.
Albijs ij nedomāja klausīt un iespēra Minjo pa kāju pārāk stipri, lai tas būtu pa jokam. Stāsti, kas noticis!
- Es knapi spēju parunāt, pāli! Minjo nikni iesēcās.
- Atnes padzerties!
Albijs palūkojās uz Tomasu. Par pārsteigumu viņam, vecākā zēna sejā uz mirkli pavīdēja kaut kas līdzīgs smaidam. To tūlīt nomainīja ierasti sarauktā piere. Minjo ir vienīgais švalis, kurš tā ar mani drīkst runāt. Citi par mutes palaišanu tūlīt tiktu nomesti no Kraujas. Vēl vairāk Tomasu izbrīnīja tas, ka pēc šiem vārdiem Albijs patiešām pagriezās un aizskrēja, visticamāk, pēc prasītā ūdens.
Tomass paskatījās uz Minjo. Viņš ļauj tev sevi tā izrīkot? Minjo vienaldzīgi paraustīja plecus un notrausa no pieres sviedru lāses. Tu gribi teikt, ka tas niekkalbis tevi biedē? Vecīt, tev vēl tik daudz jāiemācās. Stulbie zaļknābji…
Ņemot vērā, ka Tomass pazina skrējēju tikai trīs minūtes, pēdējā piezīme viņu sāpināja vairāk, nekā vajadzētu. Vai tad viņš nav jūsu vadonis?
- Vadonis? Minjo nicīgi nosprauslājās. Ja gribi, vari saukt viņu par vadoni. Vai vēl labāk par prezidentu! Nē, admirāli. Admirālis Albijs. Ideāli. Viņš smīkņādams saberzēja acis.
Tomass nesaprata, vai Minjo runā nopietni vai joko.
- Kurš tad šeit ir vadonis, ja ne viņš?
