Tomass saberzēja acis. Viņam uzmācās sirdsapziņas pārmetumi par to, ka patiesībā jutis atvieglojumu, domājot, ka Bens ir miris un viņiem vairs nebūs jāsastopas. Un kas ar
vinu notiks tālāk?
>
- Šorīt jau tika sasaukta uzraugu Sapulce. Cik var noprast, lēmums bijis vienbalsīgs. Laikam Benam nāksies nožēlot, ka tā bulta tomēr netrāpīja viņam smadzenēs.
Tomass sarauca pieri, Čaka vārdu samulsināts. Ko tu ar to gribi teikt?
- Šovakar viņš tiks izraidīts. Par slepkavības mēģinājumu.
- Izraidīts? Ko tas nozīmē? Tomass vaicāja, lai gan nojauta, ka nekas labs tas nevarēja būt, ja pat nāvi Caks uzskatīja par patīkamāku alternatīvu.
Un tad Tomass ieraudzīja to, kas viņu satrauca, iespējams, vairāk par visu pārējo, kas bija redzēts kopš ierašanās Klajumā Čaks neatbildēja: tikai pasmaidīja. Pasmaidīja, par spīti draudīgajai pieskaņai, ar kādu bija pavēstījis jaunumus. Zeņķis pagriezās un aizskrēja tālāk, visticamāk, lai dalītos satraucošajās ziņās ar kādu citu.
Tovakar Ņūts un Albijs sapulcināja visus klajumniekus pie Austrumu vārtiem apmēram pusstundu pirms to aizvēršanās. Debesīs bija manāmas pirmās mijkrēšļa pazīmes. Skrējēji bija tikko atgriezušies un patvērušies noslēpumainajā Karšu telpā, aizklaudzinot aiz sevis smagās dzelzs durvis; Minjo jau gaidīja viņus iekšā. Albijs mudināja skrējējus pasteigties un nokārtot savas darīšanas divdesmit minūšu laikā.
Tomasam joprojām nedeva mieru savādais smaids, ar kādu Čaks bija paziņojis par Bena izraidīšanu. Viņš gan nezināja, ko tieši tas nozīmē, bet, ņemot vērā, ka zēni bija sapulcējušies tik tuvu ieejai Labirintā, minējumiem atlika maz vietas. Vai tiešām viņu izdzīs laukā? Tomass prātoja. Vienu pašu pie bēdnešiem?
Pārējie klajumnieki sarunājās savā starpā pieklusinātās balsīs, pāri visiem kā bieza migla gūlās spēcīga, ļaunu vēstoša priekšnojauta. Tomass stāvēja klusēdams ar sakrustotām rokām un gaidīja, kas notiks tālāk. Beidzot no bunkura iznāca skrējēji, visi kā viens izskatīdamies noguruši, no saspringtas domāšanas izmocītām sejām. Minjo iznāca pirmais, liekot Tomasam secināt, ka tieši viņš ir skrējēju uzraugs.
- Vediet viņu laukā! Albijs skaļi iesaucās, iztrūcinot Tomasu no pārdomām.
Tomasa rokas noslīga gar sāniem, un viņš sāka tramīgi lūkoties apkārt, ar acīm meklēdams Benu un jūtot aizvien pieaugošu nemieru. Diez kā Bens reaģēs, kad ieraudzīs viņu?
Ap tālāko Mājokļa stūri parādījās trīs no plecīgākajiem Klajuma zēniem, burtiski vilkdami Benu sev līdzi. Viņa drēbes bija skrandās un knapi turējās pie miesas; pusi sejas klāja liels asiņains pārsējs. Zēns nepretojās, bet arī atteicās jebkādi piedalīties kustībā, ļaujot kājām ļengani šļūkt pa zemi; Bens izskatījās tikpat nedzīvs kā pēdējoreiz, kad Tomass viņu redzēja. Izņemot vienu.
Viņa acis bija atvērtas, un tajās vīdēja neviltotas šausmas.
- Ņūt, Albijs turpināja daudz klusākā balsī; ja Tomass nestāvētu tikai pāris metru attālumā, viņš to nemaz nedzirdētu. Atnes mietu!
Ņūts pamāja un aizsteidzās uz nelielu šķūnīti, kurā glabājās Dārziem paredzētie darbarīki; izskatījās, ka viņš jau bija gaidījis Albija pavēli.
Tomass atkal pievērsa uzmanību Benam un sargiem. Bālais nožēlojamā paskata zēns vēl aizvien neizrādīja nekādu pretestību, ļaujot vilkt sevi pāri pagalma putekļainajam akmens klājumam. Sasnieguši pūli, sargi ar varu uzrāva viņu kājās un nostādīja Albija priekšā. Bens stāvēja nekustēdamies, nokāris galvu, zemē nodurtām acīm.
Tu pats esi pie visa vainīgs, Ben, sacīja Albijs un palūkojās uz to pusi, kur bija devies Ņūts.
Tomass sekoja viņa skatienam un ieraudzīja Ņūtu iznākam pa šķībajām šķūņa durvīm. Viņa rokās bija vairāki gareni alumīnija stieņi, kurus zēns veikli savienoja kopā, lai izveidotu apmēram septiņus metrus garu kārti. Pabeidzis viņš satvēra kārti aiz dīvainas formas veidojuma vienā no tās galiem un sāka vilkt pārējo virzienā. No skrapstoņas, metālam trinoties pret akmens grīdu, Tomasam pār muguru pārskrēja tirpas.
Savādais rituāls uzdzina šausmas gribot vai negribot viņš jutās atbildīgs, pat ja nebija darījis neko, lai izprovocētu Benu. Kā gan tā varēja būt mana vaina? zēns vaicāja pats sev, bet tā ari netika skaidrībā. Taču mokošā vainas sajūta viņu nepameta.
Tikmēr Ņūts bija sasniedzis Albiju un nodeva garo kārti viņa rokās. Tomass beidzot saskatīja savādo veidojumu tās galā tā bija no biezas ādas strēmeles darināta cilpa, piestiprināta pie kāta ar pamatīgu metāla skavu. Liela aizpogājama sprādze liecināja, ka cilpu var atvērt un aizvērt, un pēkšņi tās nolūks tapa skaidrs.
Tā bija kaklasiksna.
i
Tomass noskatījās, kā Albijs atsprādzē siksnu un apliek to Benam ap kaklu. Brīdī, kad ādas cilpa ar skaļu klikšķi aizvērās, notiesātais zēns beidzot pacēla galvu acīs asaras, nopuņķojies… Klajumnieki vēroja notiekošo mēmā klusumā.
