Vasilijs Golovačevs. Laiku pātaga.Augsti attīstītā Zemes zinātne ļāvusi zinātniekiem atklāt un sākt īstenot superprojektu laika slāņu urbšanai miljardu gadu dziļumā. Bet pēkšņi uzradušies hronokilleri eksperimenta gaitu pagriezuši virzienā, kas bīstams Visuma pastāvēšanai. Šīs iejaukšanās rezultātā šķiet, ka daba ir kļuvusi traka, atbrīvojot briesmīgus un noslēpumainus spēkus, kas var saberzt miltos ne tikai telpas un laika līdzsvara izjaucējus, bet pat paralēlos Visumus ar visām to īpašībām, galaktikām, saulēm un planētām.Izdota Izdevniecība EKSMO 1995. gadā.No krievu valodas tulkojis Imants Ločmelis 2017.gadāŠīs grāmatas nosaukums dažos latviešu interneta portālos iztulkots kļūdaini. "Бичь" tulkojumā no krievu valodas, šinī gadījumā ir "pātaga" nevis "posts". Izlasot grāmatu kļūst skaidrs, ka nosaukums ļoti labi atbilst sižetam un kontekstā pielietotajam jēdzienam. Fantastiskajā romānā stāstīts par iekārtu, kas patiešām uz laiku spēj iedarboties kā pātaga, bet ne postoši. Postu ir izraisījušas saprātīgās būtnes, kas šo "laika pātagu" cenšas izmantot savā labā, lai iegūtu varu. Tulkotājs.
Vasilijs Golovačevs. Laiku pātaga
Nasteņkai
Mēs godīgi neticam Dievam.
No kurienes rodas šī trauksme?
Draugi, kāpēc jūs skumstat
Uz savas skanīgās planētas?..
Mēs mierīgi lidojam orbītā
Mēs vieni pār pasauli valdnieki,
Mums zvēri pakļaujas plēsīgi
Un zāle, kas zaļo uz lauka...
Kamieļi dejo zem mums.
Ziloņus dzinēji vada.
Un čūsku dancina burvis...
M. Tarlovskis. Ironiskais dārzs (šeit un citur atdzejojis tulkotājs)
.
Pirmo brīdinājumu Pāvels Ždanovs saņēma vēl uz Zemes, pirms ieplānotā pārbaudes reisa uz Kapteina sistēmu. Bet UASS [UASS - Ārkārtas Glābšanas Dienesta Pārvalde.] drošības dienesta rangu tabulā viņš bija grifs, tas ir, grand-inspektors drošības zonu veidošanai, un nebaidījās ne no Dieva, ne velna, tāpēc anonīmais videozvans, bez apstrādes (abonents ar sevi neiepazīstināja), šķita stulbs un nelāgs joks. Viņš vēl nezināja, ka visi Galaktikas dienesta grifi un labākie operatīvie darbinieki uz Zemes saņēmuši tieši tādus pašus brīdinājumus.
Otrais brīdinājums bija taustāmāks un nopietnāks, un tas lika Pāvelam pārvērtēt savas intuīcijas kvalitāti. Viņš bija dzimis paranorms, un viņam vajadzēja sajust briesmu un draudu dziļumu jau pirmā zvana laikā.
Tas notika Lūša zvaigžņu sistēmā pie zvaigznes Hevelius-alfa, kur Ždanovs tika nosūtīts, lai izpētītu apstākļus, kas saistīti ar pētniecības stacijas bojā eju un kosmiskā moduļa pazušanu, kopā ar grifu Gevorku, kas bija uzsācis izmeklēšanu.
Hevelia sistēmu veidoja centrālā zvaigzne, divas planētas ar slāpekļa un ūdeņraža atmosfēru, komētu mākoņi un plaša putekļu josla ar četriem sabiezējumiem. Zinātniekiem bija aizdomas, ka sabiezējumi ir protoplanētas kodolu veidošanās stadijā, un viņu interese bija saprotama.
Pētniecības stacija, kas tika ievadīta putekļu joslā, pēc trim dienām pēkšņi pārtrauca sakarus. Arī metro sistēma, kas savienoja staciju ar bāzes kuģi "Lūsis", pārstāja darboties. [Metro - Mirkļa transporta sistēma (vecā termina atgriešana 20. gadsimta ērtākajam un masveida transporta veidam).]. Tādējādi vienpadsmit stacijas apkalpes locekļi, kas šķita pasargāti no visām iespējamām kataklizmām, pazuda kā nebijuši, līdzīgi kā Alims Gevorks, Astro-Asker grupas grifs, kurš tika nosūtīts uz Lūša sistēmu divas dienas pēc tam, kad Lūša drošības dienests atzina savu bezspēcību atšķetināt stacijas klusēšanas noslēpumu. Gevorks devās meklējumos ar "Korakl" tipa moduli, kas spēja ienirt pat jebkuras zvaigznes, ne tikai putekļu joslas atmosfērā. Un arī apklusa.
Ždanovs parādījās bāzes kuģī brīdī, kad tehniķiem putekļu mākonī jau bija izdevies uztaustīt moduli "Korakls", kuru vadīja Gevorks. Uz moduli viņš devās kopā ar trauksmes grupu trīs palīgkuģu sastāvā, bet pēc sava statusa viņam bija tiesības vadīt visu grupu, vai arī rīkoties pēc saviem ieskatiem, patstāvīgi. Ko viņš arī izdarīja, dodoties uz Gevorka moduli viens pats, pēc tam, kad palīgkuģi atrada pazudušā transportlīdzekļa divdesmit metrus garo, šķautnaino cilindru.
Piestāt pie moduļa izdevās tikai otrajā mēģinājumā, automātika uzreiz nesaprata, kas no tās tiek prasīts. Tas liecināja vai nu par pilota neesamību uz kuģa, vai arī par pilota samaņas zaudēšanu, un Pāvels riskēja viens pats iekļūt kuģī, atstājot pavadošo grupu, gaidīt signālu.
Viņu sagaidīja moduļa kokon-salonā.
Atmetot lūkas "lotosu", Pāvels bezsvara stāvoklī iepeldēja stūres mājā - gravitācijas ģenerators nedarbojās - un saņēma spēcīgu triecienu pa apziņu (šāva ar gribasspēku nomācošo hipnopistoli - sugestoru "Zilonis"), no kura viņš pēc dažām sekundēm atguva samaņu, bet izlikās, ka viņa griba ir paralizēta. Caur sašaurinātiem plakstiņiem viņš redzēja Gevorku guļam ar seju uz leju blakus atvērtam pilota krēslam, un virs viņa divus jaunus vīriešus parastos kokosos [Kokoss - kompensācijas skafandrs, universāls aizsargājošs kosmiskais tērps.], no kuriem viens turēja rokā sugestoru, bet otrs - “universālu” ["Universāls" - Cilvēka domas virsotne personīgo ieroču jomā. Šauj gan izkliedētas, gan blīvas enerģijas lodes, lāzera starus un plazmas sabiezējumus]. Abu acīs nesaudzīga vienaldzība un lietišķa koncentrēšanās - ne draudu, ne naida, ne ļaunprātības. Tieši šis apstāklis lika Pāvelam saņemties.
- Kas...jūs? - viņš šķietami vienaldzīgi jautāja.
Jaunie cilvēki saskatījās, un viens no viņiem norūpējies paskatījās uz savu sugestoru.
- Es domāju, ka viņš būs nokautēts, - sacīja brunets ar plānu ūsu stīgu. - Atkārtot?
- Viņš vairs nav bīstams, kaut arī turas.
- Kas... jūs? - Pāvels atkārtoja jautājumu.
- Sanitāri, - brunets atbildēja bez smaida. - Jūs neņēmāt vērā mūsu pirmo brīdinājumu, tāpat kā šis puisis, - brunets pamāja uz Gevorku, - un mums nācās pielikt pūles, lai nokļūtu pie jums abiem šeit.
- Vai viņš ir... dzīvs? - Pāvels mēģināja no attāluma noteikt inspektora stāvokli, taču nesadzirdēja ne mentālās sfēras troksni, ne sirds sitienus.
- Viņš atrodas komā, bet jūs joprojām varat viņu glābt... ja ievērosiet padomu: neiejaucieties!
- Kur?! - Pāvels izbrīnīti jautāja.
